“Ļoti daudzi cilvēki nāk uz patversmi kaut kādas žēlastības vadīti, ka suņi ir kaut kādi nabadziņi, un nu tos žēlo, bet suns žēlošanu izmanto tikai vienīgi kā vājumu,” vienu no izplatītākajām kļūdām raksturoja kinologs Ivo Svenne.
Kā vislabāk pārbaudīt vājumu? Jaunā vidē suns noteikti mēģinās iekarot savu vietu. Tas nozīmē – pārbaudīt, uz kura hierarhijas pakāpiena cilvēks atrodas.
“Kad tur mīļmammītes ar bērniņiem, tad šis skats ir redzams - tas suns uztver cilvēku par apkalpojošo personālu vai kā balastu, kas nāk līdzi, dod kārumus, vienkārši velkas līdzi, kaut ko runā fonā,” stāstīja Svenne.
Hierarhijas noteikšana sākas ar pavadu. Šeit ir būtiskas divas nianses – pareiza kustība un liela pacietība.
Uzbudinājuma dēļ suni ir grūti savaldīt un viņš nespēj koncentrēties. Tas ir ļoti raksturīgi patversmes suņiem, kuri pieraduši uzbudināties, lecot pret voljēru un pievēršot apmeklētāju uzmanību.
“Daba ir ielikusi sunim uzbudinājuma mehānismu, bet nav viņā izslēgšanās mehānisma un, ja cilvēks nav tas, kas viņu izslēdz, tad viņš aiziet līdz galējai uzbudinājuma pakāpei un tādā veidā, tēlaini sakot, vai nu noķer medījumu vai nu nogurst un nenoķer,” skaidroja kinologs.
“Ja cilvēks to saprot, viņš zina, ka suns ir jānomierina, lai ar viņu varētu sākt runāt,” skaidroja Svenne.
Dažreiz suns gluži kā mazs bērns konfekšu nodaļā ir pieradis panākt to, ko vēlas, ar skaļu smilkstēšanu. Kā sunim parādīt, ka tas nenotiks?
“Pirmais ir nomierināt, parādīt, ka es vadīšu parādi, un visus viņa mēģinājumus darīt kaut ko citu, sākumā ar pavadas palīdzību nobloķēt. Suns, kurš nav īpaši pieradis pie pavadas, iespējams, raustīsies un skraidīs, cilvēka uzdevums ir vienkārši savākt to suni pie sevis un panākt to, ka suns ir pie viņa,” stāstīja Svenne.
Obligāti jāatceras – suns jātur tikai un vienīgi nenovilktā pavadā.
“Tikko kā suns novelk pavadu, tas nozīmē, ka viņš nerēķinās ar cilvēku, viņš ir projām, mēs turam viņa ķermeni, bet apziņa ir projām,” norādīja Svenne.
Kad jaunais saimnieks ieguvis suņa uzmanību, tiek dota zaļā gaisma kustībai – saimnieks var lēnām iet, parādot, ka iešanas tempu kontrolē viņš, nevis suns.
“Šeit galvenais ir pacietība, mums nav svarīgi kaut kur aiziet, bet mums ir svarīgi, kā tas suns uzvedas un kā viņš darbojas, un kamēr viņš nav nomierinājies, mēs nevaram iet,” uzsvēra kinologs.
Ne visi patversmes suņi prot izpildīt komandas – arī par to jārūpējas pašam saimniekam. Ja, suni pasaucot, viņš tikai pieskrien, nolaiza degunu un aizskrien prom, dzīvnieks mūs neuzskata par vadoni. Sunim ir jāpaliek pie saimnieka tik ilgi, kamēr nav dota komanda būt brīvam.
“Sunim nav sirdsapziņas, nekādas morāles nav un nekad nebūs, viss ir tikai laba vai slikta pieredze kopā ar mums vai pašam ar sevi,” skaidroja kinologs.
Bet kā rīkoties, ja adoptētais patversmes suns ir bailīgs? Arī šeit lielākā kļūda ir žēlošana brīdī, kad sunim iestājas bailes.
“Ja mēs pievērsīsimies tad, kad viņš baidās, un sāksim runāt, mēs vēl vairāk to stāvokli uzkurinām, tāpēc svarīgi ir viņu savākt, pagaidīt kaut bišķiņ, kamēr nomierinās, paliek pie mums un tad noglāstīt, tieši šādā miera stāvoklī, kas ir svarīgi, nevis tad, kad viņš ir nostiepies un mēs glāstam, tas tikai apstiprinās, ka tu pareizi dari, ka baidies,” skaidroja Svenne.
Sunim saimnieka klātbūtnē vienmēr jājūtas simtprocentīgi droši, bet saimniekam jāatceras – pat vislutinātākais mīlulis nekad nedrīkst viņam kāpt uz galvas.
“Jāsaprot, ka suns ir plēsējs, un viņš ciena noteiktību un spēku, spēku ne burtiskā nozīmē, bet tavu noteiktības spēku un, ja cilvēkā viņa nav, tad suns ir kā dieva dāvana, lai viņš šo spēku, īpašību izkoptu sevī,” piebilda kinologs.
