«Ja te visi brīvi nāktu, daudz kas aizietu zudībā.» REPORTĀŽA no apmeklētājiem slēgtās Moricsalas

Par godu Moricsalas dabas rezervāta 110. jubilejai Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) šogad ļauj nelielam cilvēku skaitam un tieši profesionāliem dabas pētniekiem apmeklēt salu. Senākajā Latvijas aizsargājamā teritorijā pabijuši entomologi, augustā turp dosies botāniķi, bet rudenī būs iespēja izpētīt sēņu sugas arī mikologiem. Tāpat salas dabas dārgumu krātuvē bija ļauts ielūkoties arī Latvijas Radio.

REPORTĀŽA no apmeklētājiem slēgtās Morcisalas
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Moricsala ir aizsargājama dabas teritorija Usmas ezerā ar bagātu vēsturi. Tā nav maza saliņa, bet gan 82 hektāru liela teritorija, kur ir bagātīgas meža platības ar ozoliem, priedēm, liepām un citiem kokiem. Aizliegums apmeklēt salu stājās spēkā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

To cilvēku ģimenes albumos, kuri apmeklēja salu, gan ir saglabājušies attēli. Savulaik doties uz salu bija tūrisma nolūkos atļauts.

Mūsdienās tās ir retas reizes, kad laiva iebrauc niedrēs un cilvēks izkāpj Moricsalas krastā.

DAP Kurzemes reģionālās administrācijas  direktores vietnieks  Raitis Čakstiņš ar laivu pārved žurnālistus līdz Moricsalai, tas ir īpašs izņēmuma gadījumus tikai salas jubilejas kontekstā, kad dažiem apmeklētājiem ir atļauts tur nokļūt. Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti uz salu dodas tikai nepieciešamības gadījumā. 

"Uzraudzība ir tikai viens no darbiem. Ir jānodrošina, lai bojas un zīmes būtu pastāvīgi. Ir izliktas zīmes, kurām tuvojamies, kas atrodas ezerā kā bojas, un fiziski izliktas zīmes  – Moricsalas rezervāts, rezervāta teritorijā bez atļaujas uzturēties aizliegts," viņš skaidroja.

Čakstiņš atklāja, ka tagad Moricsalā būs arī mūsdienīga novērošanas sistēma. Nelūgti viesi Moricsalā nav bieži, jo lielākā daļa sabiedrības izprot rezervāta nozīmi, par to iebraucējiem skaidro arī vietējie cilvēki, drīzāk ir kāds cits nelūgts viesis, ar ko tagad nākas cīnīties.

"Nav noslēpums, ka uz Moricsalas ir atrasti Spānijas kailgliemeži. Arī ar tiem mums jācenšas cīnīties, uzstādām lamatas, ik palaikam ir jāiztīra un jānovāc, mēs ķeršanai izmantojam alu," viņš teica.

Pēdas pēc cilvēka paliek arī zālē, tāpēc ierašanās Moricsalā gluži nepamanīta nepaliek. Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres biroja vecākais eksperts Vilnis Skuja salā ierodas vairākas reizes gadā. Viņš pievērš uzmanību kādām citām pēdām, jo, iespējams, kāds briedis nograuzis pīlādžu lapas.  

Skuja stāstīja: "Lieliem zvēriem daudziem te nav ko darīt. Ja mēs paskatāmies uz šo krūmu, redzam, ka tas ir apkosts, tātad kādam garšojis. Vilki nav raksturīgi, bet reizēm ziemā atnāk pa ledu. Cūkas gan pārpeld pāri, viņas saož, ka zīles smaržo."

Skuja uzsvēra, ka Moricsala ir īpaša kā viens veselums, kā kopums, kur var novērot dažādus dabas procesus.

Retas un aizsargājamas sugas ir daudzviet Latvijā, ar tām var lepoties arī Moricsala. 

"Te viss ir pietiekoši bagāti, ir atsevišķas kukaiņu sugas, kas tikai te ir sastopamas vai biežāk sastopamas nekā citur.  Tas viss veido vērtību salai. Ja te visi brīvi nāktu pastaigāties kā uz parku, daudz kas ietu zudībā, te viss ir [darāms kā] ar baltiem cimdiem, tāpēc arī ekskursija ir tagad, nevis aktīvajā putnu ligzdošanas laikā," viņš skaidroja.

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte salu gluži par mežonīgu nesauc, tā ir gaiša, kaut arī daudzviet ir koku kritalas, kas dabiski satrūd, un katrā trūdēšanas stadijā tām ir jauni iemītnieki.

Sāmīte sacīja: "Ir dažādu jomu biologi, kuri saskata savu unikālo lietu. Mēs jubilejas ietvaros piedāvājām profesionāļu biedrībām atbraukt uz salu un apskatīties, jo, pateicoties tieši nevalstiskajām organizācijām, sala ieguva šādu aizsardzības statusu. Ir viesojusies Latvijas Entomoloģijas biedrība, bija ekspedīcijā, augustā gaidām botāniķu biedrību."

Sāmīte uzsvēra, ka Moricsala ir viena no retajām teritorijām Latvijā, kur notiek netraucēta meža attīstība.

"Pļavu mēs tikai uzturam, jo pļava ir svarīga daudzu vaboļu barošanās vieta. Mēs uz konkrētu sugu nestrādājam.  Man bieži saka: "Ja jums kāda aizsargājama suga izzudīs?" Ja tā ir lemts, tad tā arī būs. Ja kādam ķērpim paliek par tumšu, mēs tāpēc citus kokus necirtīsim, lai atēnotu ozola stumbru. Pašreiz ir tāds lēmums, šis tas parādās – bebru postījumi vai kormorāni."

Moricsala.

"Mēs sekojam tam, cik aktīvi šie procesi notiek. Pagaidām nav bijis tas punkts, ka jāsaka, tas ir tik apdraudoši salai, ka tas ietekmētu ilglaicību un jāsāk ar viņiem cīnīties.

Tāds ir mūsu galvenais darba uzdevums, – sekot procesiem, kas šeit notiek un rīkoties, ja jārīkojas.

Šobrīd tāds brīdis nav pienācis, ka mums jāsāk cīnīties ar dabas procesiem. Kormorānu pieaugums ir saistīts ar izmaiņām dabā, ar klimata izmaiņām, viņi šeit arī parādās, tāpat kā citur," skaidroja Sāmīte.

Salas neskartās dabas sajūtu tikai pastiprina nokritušais milzu ozols pašā Moricsalas krastā, kur zem tā stumbra ar seniem ozoliem raksturīgo mizas reljefu sagāzies guļ piemiņas akmens zoologam Mārim Šternbergam.

Moricsala.

Milzu ozols uzkritis tam virsū. Dabas rezervāts rada vientuļas salas sajūtu, kur jūties kā pirmatklājējs. Moricsalas rezervāts ir dibināts 1912. gada 6. jūnijā – tā ir senākā aizsargājamā teritorija Latvijā un otrs vecākais dabas rezervāts bijušajā Krievijas impērijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt