Ērgļu apgredzenošanā lietā tiek likta cilvēka viltība un pacietība

Ērgļu apgredzenošana ir laikietilpīgs un pacietību prasošs darbs – reizēm pat vesela diena var paiet, nenoķerot nevienu pašu putnu, kam uz kājām uzlikt gredzenus, kas ļautu saprast ērgļu populācijas apmērus.

Viens no ornitologiem, kas nodarbojas ar ērgļu apgredzenošanu, ir Uģis Bergmanis. Viņa savvaļas putnu rehabilitācijas centrā ir daļēji piejaucēts ērglis. Tas dzīvo nelielā būrī un ērgļu ķeršanā viltīgi tiek izmantots kā ēsma. Proti, ērglis tiek piesiets laukā, kas atrodas netālu no kādas ērgļu ligzdas.

Tur dzīvojošie ērgļi dodas padzīt ienācēju, taču neuzbrūk tam.

Blakus sagūstītajam ērglim ir liels tīkls, kurā savvaļas ērgļi var sapīties. Tad ornitologi tos noķer, apgredzeno un palaiž brīvībā.

Tiesa, vispirms Bergmanim ir jānoķer paša daļēji pieradinātais ērglis, jo putns pa būri bēguļo. Bergmanis gan atzīst, ja ērglis apzinātos savu spēku, sagūstīt putnu neizdotos. „Apskaties, kas par knābi. Šitāds, kad iecērt pirkstā - un tā bieži ir noticis -, tad ir asinis pa gaisu,” norāda ornitologs. Tāpat jāuzmanās, lai ērglis neieknābj acīs.

Šim jūras ērglim ir lauzts spārns, viņš vairākus gadus nodzīvojis zoodārzā, bet pirms kāda laika putns pārgājis Bergmaņa īpašumā.

Pirms sākas citu ērgļu ķeršana, sagūstītajam putnam ap kājām tiek aplikti tādi kā  kājudzelži, kas veidoti no ādas.

„Mēs uzstādīsim tīklu augšā un mēģināsim ērgli noķert. Noķert var praktiski tikai tēviņu, mātīti izdodas diezgan reti, jo tēviņu un mātīšu funkcijas ir sadalītas ģimenes dzīvē. Mātīte sargā ligzdu tiešā tuvumā, tēviņš tādā plašākā apkaimē. Tēviņš dzen prom visus naidniekus,” jau esot kādā pļavā, kur netālu dzīvo ērgļi, stāsta Bergmanis.

Jārīkojas ātri, lai lieki netraucētu ērgļiem, kas dzīvo netālu. Savukārt sagūstītais ērglis tiek uzsēdināts uz bluķa. „Viņš nāks sargāt savu teritoriju un dzīs jūras ērgli projām. Tieši spalvās nelidos,” norāda Bergmanis. Taču putns ieķersies uzstādītajā tīklā.

Visai drīz ērgļu ģimene sāk izrādīt interesi. Tomēr šoreiz nekas nenotiek - ērgļu mātīte un tēviņš apkārt lidinās, kliedz, bet naidniekam virsū nemetas.

Tāpēc ēsma tiek ielikta atpakaļ sprostā, tīkls nojaukts, un tiek mērots ceļš uz citu pļavu.

„Vispār ir sešas ērgļu sugas – čūsku ērglis, jūras ērglis, klinšu ērglis, zivju ērglis, mazais ērglis un vidējais ērglis. Šodien ķeram mazos ērgļus – tā ir visbiežāk sastopamā suga Latvijā – aptuveni 4000 pāru,” stāsta Bergmanis. „Pēdējos gados Latvijā, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, sāk parādīties arī citas ērgļu sugas, piemēram, pundurērglis,'' viņš norāda.

Taču arī otrajā vietā nevienu ērgli neizdodas noķert. Arī turpmāk nekas nemainās, un pirmajā dienā neviens ērglis nav notverts.

Savukārt otrajā dienā ir panākums.

Tīklā ieķērās tēviņš. Pirms to apgredzeno, putns tiek nosvērts, izmērīts tā knābja garums, augstums un citi parametri. Uz labās kājas tiek uzlikts metāla gredzens un uz kreisās krāsu gredzens.

Šādu ērgļu gredzenošanu Uģis nebija veicis septiņus gadus. Šogad ir izdevies noķert tikai vienu mazo ērgli – taču, domājams, ka nākamajos gados noķerto ērgļu būs vairāk un tad jau arī varēs izdarīt precīzākus secinājums par to, cik Latvijā ir ērgļu.


 

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti