Meža meistars Mārtiņš Augusts lāci redzējis septembra sākumā un sākotnēji nespējis noticēt savām acīm, ka tas tiešām ir lācis.
“Darba darīšanās braucu apmēram 10 kilometrus no Jelgavas virzienā uz Tīreļiem. Lāci redzējām uz zemes ceļa, kādus 100 metrus priekšā mašīnai. Bijām divi cilvēki un redzējām, ka pāri ceļam pārskrien lāča siluets. Vairāk likās, ka alnis vai kaut kas tāds. Un kad blakus sēdētājs apstiprināja, ka tas ir lācis, sapratu, ka neesmu pārskatījies,” redzēto atceras Mārtiņš.
Mārtiņa darbs saistīts ar mežiem, viņš ir meža meistars — bet šī bijusi pirmā reize, kad lācis redzēts savvaļā. Vēl lielāku pārsteigumu radījis tas, ka tas notika Zemgalē, kur lāčus sastapt var reti. Tomēr tieši Zemgalē kopš pavasara redzēti vairāki lāči.
Maija beigās lācis manīts Mēdemciemā pie Jelgavas novada un Rīgas robežas, pāris dienas vēlāk – Jelgavas novada Vītoliņos, septembrī Mārtiņš to pamanījis netālu no Valgundes, bet pirms pāris dienām lāča pēda atrasta netālu no Rīgas — Ķekavas pagasta Plakanciemā.
Dabas aizsardzības pārvaldes plānojuma monitoringa daļas vadītāja Evija Lakotko skaidro, ka ir viegli noteikt, vai tas ir vai nav viens un tas pats lācis.
“Izmēra šo lāču priekšķepu nospiedumus, jo ir pierādīts, ka lāča ķepas platums korelē ar svaru un līdz ar to var pateikt, vai tas dzīvnieks ir jauns vai vecs. Un tā kā mums to lāču ir tik maz, katram lācim tas ir kā unikāls pirkstu nospiedums. Un var pierādīt vai vienā teritorijā ir dažādi lāči, vai viens un tas pats indivīds lielākā mēroga ir apsekojis teritoriju,” skaidro Lakotko.
Tomēr mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš, kura vadībā tiek veikts lāču monitorings, stāsta, ka tas nav tik vienkārši. Ir liela varbūtība, ka tas ir viens lācis, tomēr pilnīgi pārliecināties par to nevar, jo ķepas nospiedumi nav nofotografēti tā, lai varētu noteikt tās izmēru. Lakotko uzskata — iespaids, ka Latvijā ir palielinājies lāču skaits, ir maldīgs.
“Pēdējo 20 gadu laikā mums šis lāču skaits ir nemainīgs. No 10 līdz 15 lāčiem katru gadu. Piemēram, pagājušogad bija 14 lāči un, ja nemaldos, 20 novērojumi. Ja novērojumu skaits pieaug, tas nenozīmē, ka arī lāču skaits pieaug,” skaidro Lakotko.
Protams, nevarot arī izslēgt, ka kāds lācis nav pamanīts. Tāpat Lakotko stāsta, ka tie, kas pie mums redzēti, ir ienācēji no kaimiņvalstīm - lielākoties Igaunijas un Krievijas, kur to ir ap 700. Par mūsu lāci sauktu tikai tādu, kurš te piedzimis.
“Nav pierādīta neviena reize, kad lāči te būtu vairojušies. Respektīvi, nav atrasta māte ar lācēniem migā. Ir redzētas lāču mammas ar lācēniem, bet, iespējams, tie ir ienākuši no Igaunijas,” stāsta Evija Lakotko.
Lāču skaits Latvijā nepieaug, jo lāčiem nepatīk, ka viņus traucē. Izzāģētās Latvijas mežu platības, cilvēku klātbūtne teju visur nenāk par labu lāču ienākšanai Latvijā. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc lāči visbiežāk ir pie Igaunijas robežas, kur ir lieli purvi, kā arī Latgales mežos, kur lāčiem mazāk traucē.
Tikmēr Dabas aizsardzības pārvalde aicina, mežā ieraugot lāča pēdās, tās nofotografēt, klāt pievienojot kādu objektu, pēc kura var noteikt pēdas izmērus, piemēram, monētu. Tas palīdzēs noteikt, vai tas ir jau zināms lācis, vai pie mums ir atnācis jauns ķepainis.
