Tirkīzzili un tumši zili, spilgti zaļi, balti, dzelteni un sarkani – tik dažādās un košās krāsās iemirdzas minerāli, ja tos izgaismo ar ultravioleto gaismu. Šo minerāliem raksturīgo īpašību spīdēt ārējas iedarbības rezultātā sauc par luminiscenci.
No visiem minerālu luminiscences veidiem visbiežāk izplatīta ir fluorescence. Termins radies no minerāla fluorīta (CaF2) nosaukuma, kuram ultravioletā gaismā piemīt fluorescējošas īpašības. To cēlonis ir kalcija (Ca2+) jonu aizvietojums ar reto metālu elementu joniem minerāla kristāliskajā struktūrā.
Minerālu luminiscenci parasti izraisa dažādi ķīmiskie elementi un to savienojumi (hroma, mangāna, kobalta, niķeļa un urāna savienojumi), kuru joni nosaka luminiscences krāsu. Dažādu minerālu luminiscence atšķiras gan pēc intensitātes, gan krāsas, turklāt vieni un tie paši minerāli (piemēram, kalcīts) no dažādām atradnēm luminiscē dažādi.
Luminiscence raksturīga arī dažiem Latvijā sastopamajiem minerāliem un iežiem. Piemēram, kalcīts, dolomīts, ģipsis, laukšpats un kvarcs fluorescē sarkanā, oranžā, dzeltenā krāsā, bet dzintars spīd zaļā un zilgani zaļā krāsā.
Jaunajā luminiscences vitrīnā var apskatīt 87 minerālus, turklāt 17 no tiem (piemēram, villemīts, kalcīts, opāls, aragonīts, agrelīts u.c.) iegādāti speciāli šim mērķim.
Ekspozīcija "Mineraloģija" papildināta arī ar 12 vērtīgiem minerāliem: hromamezītu, kemmererītu, karletonītu, planšeītu, motramītu, montgomerijītu, cinkolivenītu, baildonītu, povellītu, gaudefroijītu, kutnohorītu un semsejītu. To atradnes ir dažādās pasaules valstīs – Turcijā, Itālijā, Kanādā, Kongo, Meksikā, Namībijā, Indijā, Rumānijā un citur.
