Patiesi, Ovīšu dabas lieguma kāpu teritorijā no pirmā acu uzmetiena paveras satraucošs skats – jaunās priedes gulst kaudzēs zemē, smiltīs redzamas smagās tehnikas riepu pēdas un vairāki vēl stalti koki atzīmēti ar marķieri to tālākai likvidēšanai.
Satraukumam nav pamata, jo tiek veikta kāpas atjaunošana. Šis esot gadījums, ar kuru "absolūti lepojas kāpu eksperti", mierināja AS "Latvijas Valsts meži" vides projektu vadītāja, bioloģe Ieva Rove.
"Pašreiz, pateicoties Kohēzijas fonda atbalstam un sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, ir iespēja tajā 18 hektāros vienlaidus atjaunot atklātas kāpas platību. Jāsaka tā, ka darbi ir tik smagi un apjomīgi, ka strādājam ar tehniku, ar rokām to praktiski nevar izdarīt. Un no tā noteikti nav jābaidās, jo mūsdienās, kvalitatīvi, profesionāli strādājot, tas efekts ir pat labāks nekā tad, ja mēs to paši darītu ar rokām," norādīja bioloģe.
Šobrīd atjaunošanas darbi pilnībā nav pabeigti, tāpēc ir redzami gan nocirsti koki un zari, gan nenolīdzināti smilts laukumi. Šīs ir mājas aizsargājamiem augiem, tādiem kā silpurene un orhideju dzimtas augi. Ja vēlamies, lai šie augi pie mums laikā gaitā pakāpeniski neizzustu, pelēkās kāpas atjaunošanas darbi ir ļoti svarīgi.
"Pelēkās kāpas, kas ir ļoti svarīgas daudzu sugu pastāvēšanai, mums faktiski ir izzudušas," atzina Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns. "Kādreiz ir tādi pārmetumi – nu kā jūs piejūras kāpās zāģējat ārā priedes! Vai to zemsedzi vietām kašājat nost mehāniski un vietām tur dedzināt zarus, un izdedzināt sūnu! Mēs daudzi noteikti zinām tādu ļoti dekoratīvu augu kā silpureni. Es pats esmu redzējis priežu mētrājos, arī mežainajās piejūras kāpās, kur sūnas ir saaugušas jau tiktāl, ka
pavasarī tā silpurene mēģina izlauzties ar savām jaunajām lapiņām cauri sūnai, bet tur viņa cauri netiek."
Speciālisti uzsvēra, ka darbu bioloģiskā jēga ir atjaunot un saglabāt šīs retās dzīves vietas sugām, kurām vajag sauli un ļoti spēcīgas temperatūras svārstības dienas laikā.
"Tipiskās sugas ir šī pati smiltāju neļķe. Šajā vietā konkrēti tas ir viens no iemesliem – sarkanā cefalantēra ir ļoti reta savvaļas orhideja, kas dzīvo arī vairāk uz robežas ar mežu. Arī pļavas silpurenes un meža silpurenes," skaidroja bioloģe.
Svilāns piebilda, ka šis projekts nav vērsts tikai uz silpurenēm, bet gan uz daudz un dažādām augu un dzīvnieku sugām, kurām ir vajadzīgi klajumi un mineralizētas, nevis ar sūnām klātas platības, kā arī veci koki, kas ir labi apgaismoti, nevis ēnaini.
Jau pieminētā sarkanā cefalantēra ir gana cimperlīgs un rets augs, kam patīk dzīvot tieši Ovīšu apkaimē. Bet tai patīk arī vide, kurā ir omulīgi, kā arī – laba, attīrīta vieta augšanai.
"Sarkanā cefalantēra ir mūsu lielā cerība, ceram, ka mēs viņai dosim iespēju vērsties plašumā, jo orhidejas pašas par sevi ir ļoti sarežģīti augi, bet sarkanā cefalantēra – īpaši. Jo ir daudzas aizsargājamās sugas, ko mēs, piemēram, Nacionālajā botāniskajā dārzā esam iemācījušies iestūķēt mēģenē, pavairot mikrokultūrās un pēc tam atkal atgriezt savvaļā, bet sarkanā cefalantēra ir tāda, kura – dari, kā gribi – tajā mēģenē neaug.
Un tas nozīmē to, ka sarkano cefalantēru varam saglabāt tikai tur, kur viņai pašai patīk. Savā ziņā viņa ir kā kaķis – staigā, kur pašam patīk!" sacīja Svilāns.
Darbi Ovīšu dabas liegumā turpināsies vēl gadu. Projekts jāpabeidz 2023. gada decembrī, un tā noslēgumā tiks uzstādīti izglītojoši un skaidrojoši stendi par paveikto, kā arī – par aizsargājamajiem augiem, kas mīt šajā dabas liegumā.
"Ovīšos pašreiz ir pabeigti darbi ar aizauguma noņemšanu, un nākamā darba fāze ir izvest aizaugušo materiālu, un arī plānots ir zarus dedzināt uz vietas. Un arī te ir jāsaka, ka nav pamata uztraukumam, jo mēs imitējam vētru, vēju un dabisko ugunsgrēku. Ņemam nost ar šo uguni liekās barības vielas," informēja bioloģe.
Ja teritorijā tiks atstāti celmi, zari un sūnas, tā būs vien laba komposta kaudze. Tādēļ, lai vai cik šie skati tagad ir šausminoši, tas viss – cēlu mērķu vārdā.
