Garšo katram savs
Tiesa, teorētiski abi varētu būt barības konkurenti, jo ir augēdāji. Siltajā sezonā abiem tīk baroties seklās ūdenstilpēs — aizzeļošos dīķos, applūstošās palieņu pļavās, seklu ezeru, upju piekrastē un tamlīdzīgās vietās. Abiem garšo ūdensaugi. Var pat teikt: abi ir kāri uz ūdensaugiem, īpaši uz trejlapu puplakšiem. Tomēr alni daba ir vairāk piemērojusi slapjumiem nekā briedi. Turklāt alnis izceļas ar savdabīgu prasīgumu pret barību – tai jābūt ne vien daudzveidīgai, bet arī ļoti bagātai ar celulozi un citām šķiedrvielām. Ziemā šis zvērs ēd galvenokārt koku un krūmu zarus, mizu un vasarā, protams, vēl arī lakstaugus.
Staltbriedis cenšas pārtikt no smalkākas barības.
Vasarā viņš ēd galvenokārt lakstaugus (tostarp lauksaimniecības kultūras) un kokaugu lapas, jaunos dzinumus, vasaras nogalē kārs uz ozolzīlēm. Staltbrieža ziemas pamatbarībā ietilpst brūklenāji, mellenāji, sīkkrūmi, ķērpji, skujkoku dzinumi, koku miza, zariņi. Ja vien rodas izdevība, ēd sakņaugus, ziemājus, bez aizspriedumiem arī sienu. Toties alnim gan siens īpaši neiet "pie dūšas".
Bez augšējiem priekšzobiem
Kā jau tas briežu dzimtas pārstāvjiem piedien, alnim un staltbriedim augšžoklī nav priekšzobu, tomēr mežos bieži ieraugāmas zīmes liecina, kas tas netraucē šiem zvēriem ne vien kost koku zariņus, bet arī lobīt mizu.
Abi – gan alnis, gan briedis – pieder tā saucamajiem atgremotājiem. Tātad lielu daļu savas dzīves dzīvnieki pavada, uzņemot barību, bet vēl lielāku daļu pavada, aizejot līdz drošai vietai mežā un atgremojot uzņemto. Atgremošana ir laikietilpīgs un visai komplicēts barības divpakāpju pārstrādes process.
Alnis ir vislielākais īstenais savvaļas sauszemes zīdītājs Latvijā. Ja jau lielākais, tātad loģiski – lielāks par staltbriedi.
Abu sugu mātītes ir mazākas, proti, īsākas, zemākas un, protams, vieglākas par vienaudžiem tēviņiem.
Ragi – plakani vai stieņveida
Gan aļņu, gan staltbriežu tēviņi jeb buļļi, atšķirībā no mātītēm, ik gadu zināmu laiku rotāti ar turnīra ieročiem – ragiem. Tie tiek izaudzēti, pēc laika nomesti.
Jaunajos ragos, kamēr tie vēl ir augoši, atrodas ar asinsvadiem un nerviem pildīta serde. Sākumā jaunie ragi ir nelieli un mīksti, segti ar maigu, dāsni apasiņotu ādu, ko sedz matiņi. Pamazām ragi kļūst aizvien garāki, žuburojas, top cietāki, līdz ir izauguši un beidzot arī pavisam pārkaulojušies, sacietējuši. Šī procesa beigu daļā dzīvnieki tajā aktīvi iesaistās, tīrot nost no saviem cietējošiem ragiem samtaino ādu: viņi berzē un dauza ragus gar krūmu zariem un nelielu kociņu stumbriem. Tādējādi traumētās ādas asinis, sajaucoties ar traumēto kokaugu sulu, rada ragu virspuses raksturīgo brūno krāsu.
Drīz vien pēc ragu "nogatavošanās" (parasti augusta beigās, septembrī) sākas pārošanās perioda pirmās izpausmes. Vispirms riesta tuvošanās pazīmes demonstrē aļņi, neilgi pēc tam arī staltbrieži.
Aļņu tēviņu ragi parasti izaug lāpstveidīgi jeb plakani, bet mēdz būt arī stieņveida. Staltbriežu buļļiem aug tikai un vienīgi stieņveida ragi.
Ragneši regulāri (ik gadu) nomet savas galvas rotas, lai pēc tam atkal audzētu jaunas. Ir cilvēki, kuri tīši dodas meklēt vecos, zvēru nomestos ragus. Cilvēki tos meklē un parasti arī sameklē. Citi cilvēki – galvenokārt tie, kuru darbs saistīts ar staigāšanu mežainās teritorijās, – ragus atrod nejauši.
Ragi ir buļļu lepnums, viņu varenības simbols mātīšu un konkurentu acīs riesta jeb baura laikā.
Riestu piesaka, urinējot bedrēs
Gatavību riestam tēviņi piesaka, kārpot bedres, kurās urinē. Tā mātītēm tiek dota aromātiska ziņa par kavalieru klātbūtni un viņu dzimumiecerēm. Buļļiem uz galvas un kājām atrodas dziedzeri, kas izdala sekrētu teritorijas iezīmēšanai, tāpēc riestojoši zvēri ar ragiem bada kokus un krūmus, ar nagiem kasa zemi, zāli, sūnas. Mātītēm informācija jāsaož. Bez tam buļļi raida pasaulē arī balss signālus jeb bauro.
Tēviņu aicinājumam atsaukties gatavās mātītes uz laiku (tikai uz laiku!) atraida savus pavasarī dzimušos bērnus.
Iestājoties riesta periodam, visi pieaugušie dzīvnieki top manāmi aktīvāki nekā parasti. Vīriešu dzimuma pārstāvji bez tam kļūst savstarpēji neiecietīgāki. Taču aļņu buļļi atšķirībā no briežu buļļiem cits ar citu duelējas reti. Mātītes meklē partnerus.
Gan aļņi, gan brieži ir poligāmi. Spēcīgākajiem tēviņiem parasti izdodas aplaimot ne vienu vien sugasmāsu. Daļa briežu pat uz laiku izveido sev harēmus. Toties vājākie un jaunākie mēdz palikt vispār bešā.
Pie tām apsēklotajām mātītēm, kuras vairs neinteresējas par pilnbrieda tēviņiem, atgriežas viņu iepriekš uz laiku atraidītie pavasarī dzimušie pēcnācēji.
Pēc riesta pieaugušajiem buļļiem vairs nav vajadzīgi viņu ragi. Aļņu tēviņi nomet ragus jau tā paša gada rudenī, bet staltbrieži spiesti tos nēsāt līdz nākamajam pavasarim un tad nomet.
Ragiem ir vērtība ne tikai konkurentu un mātīšu, bet arī daudzu ļaužu acīs. Tāpēc mednieki šauj aļņu un briežu buļļus.
Dzimst līdz trīs mazuļiem
Pēcnācēju skaits metienā gan alnenēm, gan briedenēm svārstās no viena līdz trim. Visbiežāk piedzimst divi, retāk viens, pavisam reti trīs mazuļi.
Zīdaiņa vecuma dzīvnieku apmatojuma krāsa manāmi atšķiras no pieaugušo sugas pārstāvju apmatojuma krāsas.
Ārpus vairošanās laika aļņi uzvedas neuzkrītoši, dzīvo klusi, vairāk vai mazāk pieturoties noteiktai teritorijai. Pieaugušie buļļi turklāt dod priekšroku dzīvei vienatnē, biezokņos. Mātītes dzīvo kopā ar bērniem.
Savukārt staltbriežu mātīšu vairākums lielu daļu savas dzīves turas baros, grupās un pulciņos. Tēviņi labprātāk – pa vienam. Tie staltbrieži, kuri apvienojas, mēdz veidot divu veidu pamatapvienības: buļļu kompānijas un govju kompānijas. Prāvākos baros parasti izdodas apvienoties pieaugušajām mātītēm, jo viņām piepulcējas arī abu dzimumu jaunie dzīvnieki. Katru tādu baru vada kāda pieredzējusi govs. Pieaugušie briežu buļļi pēc riesta un dzestrajā sezonā dzīvo atsevišķās grupās vai tikai daži vienkop mazākos pulciņos. Buļļu kompānijām nav barvežu. Bet pirmsriesta uzbarošanās un ragu briedināšanas periods – tas ir laiks, kad pieaugušie briežu tēviņi izvēlas dzīvot pa vienam kā aļņi.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
