Kā uzsver Slīteres Nacionālā parka darbinieki, eglītē nevajadzētu kārt burkānus. Tie sapūs, bet palikušajos diegos var sapīties un aiziet bojā putni. Arī meža speciālisti saka – egli mežā nevajadzētu greznot. Bet, ja nu tomēr ir vēlme rotāt, to vajadzētu darīt pareizi, lai neciestu dzīvnieki.
Vislabāk ir atrast dzīvnieku taku, kur ir vairāk pēdu. Tas nozīmē, ka viņi tur regulāri iet.
Kaspars Riže ilgus gadus strādā “Latvijas Valsts mežos” un labi pārzina dzīvnieku uzvedību un ieradumus.
“Tā greznošana ir vairāk vajadzīga cilvēkiem. Ja kāds grib sakārt tās veltes, tad pēc tam, kad ir beigusies svinēšana, vajadzētu noņemt nost, neatstāt karājoties kokā, jo dzīvnieks no koka neēdīs, ja viņš nav ilgstoši pie tā pieradināts. Un tajā pašā laikā, kas nolikts zemē, viņš atrod un noēd,” stāsta Riže.
“Burkānus ēd visi dzīvnieki, pat lapsas. Maizīte arī ļoti laba, un kāposts arī laba lieta. Uz mežu vedot, kāpostu nevajag tīrīt. Vēl varētu būt biete,” dzīvnieku ēdienkarti raksturo Riže.
Viņš arī bilst, ka uz meža eglīti nevajadzētu nest ābolus, jo tie ātri sasalst un sapūst, un tādus dzīvnieki neēd. Nevajag ņemt līdzi un karināt kokā mandarīnus, apelsīnus un piparkūkas.
“Jebkurš diegs, ja ātri nesatrūd, ir cilpa, un mēs, labu gribot, varam izdarīt ļaunumu, putniņš cilpā var sapīties un, nedod dievs, tad Ziemassvētku mantiņu vietā ne visai skaists skats. Ja mēs pakaram, tad noņemam, noņemam arī tos diedziņus,” norāda Riže.
Arī uz pašas dzīvnieku takas cienastu nevajag likt, bet mazliet nostāk. Var paiet vairākas dienas, līdz stirnas, brieži vai zaķi uzdrošināsies tuvoties ciemkukulim.
“Tas, ko mēs atnesam, nav dabiski meža vidē,” stāsta Riže. “Viņš [dzīvnieks] zina, ka šitādas mantas varētu būt kaut kur laukmalē, pie viensētām, komposta kaudzē, bet meža vidū kāds ir pēkšņi nolicis – vai te tik kādas lamatas neslēpjas? Dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi.”
