Ilgā laika periodā veikts pētījums liecina, ka Eiropas saldūdens bioloģiskā daudzveidība upju sistēmās no 1968. gada līdz mūsdienām 22 Eiropas valstīs visu laiku pakāpeniski ir palielinājusies.
Tajā pašā laikā šī pozitīvā tendence kopš 2010. gada ir apstājusies. Pētījums publicēts žurnālā "Nature", un tā līdzautori ir arī Latvijas Universitātes pētnieki, kas dalījušies ar datiem par Salacas upi.
"Šis pētījums aptver 22 Eiropas valstis, un mēs šajā pētījumā iesniedzām savus datus par bezmugurkaulnieku pētījumiem Salacas upē, tātad ilgtermiņa datu rindas, kuras sākušās jau 1982. gadā. Šajā pētījumā analizētas tika vairāk kā 1800 ilgtermiņa datu rindas, kas ir ļoti apjomīgs materiāls," norādīja Skuja.
"Šādi ilgtermiņa pētījumi ir lēna zinātne, un ir tiešām jāpateicas visiem bijušajiem kolēģiem un visiem, kas ir piedalījušies datu vākšanā. Šobrīd mēs to tikai turpinām," atzina Ozoliņš.
Ilgtermiņa dati gadiem tika ievākti konkrētās paraugu ņemšanas vietās un iekļauj datus par taksonu skaitu, funkcionālo grupu daudzveidību un īpatņu blīvumu. Pēc šīm kategorijām ļoti labi var spriest par izmaiņām visas ekosistēmas mērogā.
Visām trim kategorijām līdz pat 2010. gadam bija tendence pieaugt, un to dēvēja par bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos, bet šobrīd iestājusies fāze, kad vairāk šo pieaugumu nekonstatē.
"Latvijā no 60. līdz 80. gadiem bija ļoti intensīva lauksaimnieciskā mēslojuma lietošana, kad to lietoja ļoti bagātīgi. Salacas gadījumā vēl līdz mūsdienām var just šīs sekas, jo Salaca iztek no Burtnieka ezera, un Burtnieka ezera sateces baseinā ir diezgan liels lauksaimniecības zemju īpatsvars. No tām tad arī Burtnieka ezerā ieskalojās minerālmēsli, slāpekļa fosfora savienojumi. Šobrīd Burtnieka ezers katru vasaru zied, tajā masveidā savairojas zilaļģes, šis ezers ir ar ļoti sliktu ekoloģisko kvalitāti. Tas ietekmē arī Salacas upes kvalitāti," pastāstīja Skuja.
Eiropas kontekstā šāda veida problēmas tika apzinātas ātrāk, bet Latvijā to sākām darīt vien pēc Padomju Savienības sabrukuma un vēl apjomīgāk vien pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Līdz 2010. izmantotās metodes un cīņa par dabas daudzveidību vainagojās ar panākumiem, taču tad pozitīvā tendence apstājās.
"Vienu faktoru, kāpēc tā, nosaukt nevar, tas tiešām ir kompleksi. Šī publikācija žurnālā "Nature" ir secīgi iznākusi pēc dažām citām. Pirmajā bija apspriesti reģionālie faktori, kas ietekmē ūdens bezmugurkaulnieku sabiedrības. Tur galvenokārt tika akcentētas klimata pārmaiņas, ka vidējā temperatūra ir pieaugusi, un attiecīgi pazūd aukstumu mīlošās sugas. No ūdens bezmugurkaulniekiem tās ir strautenes, kas ir kā ūdeņu bioindikators, visjutīgākā grupa pret kaut kādām pārmaiņām," norādīja Ozoliņš.
Iespējams, klimata pārmaiņas un temperatūras pieaugums, darbojoties kompleksā ar dažādiem biogēniem, ir galvenais faktors, kāpēc bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās apstājusies.
Lai pārmaiņas atkal vērstu uz labo pusi, ir jārūpējas par piesārņojuma apjoma samazināšanu un vēl joprojām jāuzlabo arī notekūdeņu attīrīšana, norādīja Skuja.
