Pie mums biežāk ieraugāmā mežastrazdu suga – melnais mežastrazds (Turdus merula). Samērā bieži sastopams arī dziedātājstrazds (Turdus philomeos). Mazliet retāk manāms pelēkais strazds (Turdus pilaris), plukšķis (Turdus iliacus) un sila strazds (Turdus viscivorus). Savukārt apkakles strazds (Turdus torquatus) mūsu zemi tikai caurceļo, bet melnrīkles strazds (Turdus torquatus) šeit vien pāris reizes manīts maldu viesa statusā.
Lielākais no Latvijas (un arī visas Eiropas) mežastrazdiem ir sila strazds, bet augumā necilākais – plukšķis.
Pie mums ligzdojošajiem mežastrazdiem nav izteiktu apspalvojuma dzimumatšķirību. Izņēmums – melnais mežastrazds, kura tēviņš ir ogļmelns, bet mātīte melnbrūna. Šīs sugas abu dzimumu jauno putnu apspalvojums sākumā līdzinās pieaugušo mātīšu spalvu tērpam.
Mežastrazdu ģints putni itin labi jūtas, rosoties gan kokos, gan uz zemes. Pa zemi viņi pārvietojas lēcieniem vai īsiem pārskrējieniem. Pārvietošanās lēcieniem šiem putniem ir ļoti raksturīga. Arī relatīvi garās astes bieža raustīšana jeb šūpošana uztraukumā ir tipiska mežastrazdu pazīme.
Ēdienu šie putni lielākoties aktīvi meklē uz zemes. To veic, pārrakņājot vecās koku lapas un citas sabiras, arī kūlu, augsni, tāpat, raugoties zem zeļošiem lakstaugiem vai vienkārši veikli uzlasot barību no zemes virsmas. Pēc ēdmaņas tiek lūkots gan ēnainos meža biezokņos, gan atklātās vietās.
Mazuļu lološanas laikā mežastrazdu ģints lidoņi savai un bērnu pārtikai meklē pamatā gaļas ēdienu (galvenokārt bezmugurkaulniekus, retāk nelielus mugurkaulniekus), bet pēc tam – vasaras nogalē, rudenī, ziemā – viņi bez aizspriedumiem barojas arī ar dažādu augu augļiem, sēklām. Pavasaros nereti notiesā agros ziedus un jaunos dzinumus.
Mežastrazdi ir meistarīgi dziedoņi – skandē dažādās toņkārtas ieturētas melodijas.
Ļoti vokāli putni. Viņu dziesmas parasti veidojas no komplicētām, bagātīgām frāzēm. Dzied, protams, tikai tēviņi. Par arēnu dziedāšanai lielākoties tiek izraudzīta kāda augstāka vieta, teiksim, koka galotne vai vismaz zarotnes augšdaļa.
Mežastrazdus raksturo tas, ka viņu muzicēšana pārsvarā skan vakaros un agri rītos (visbiežāk krēslas stundās), kā arī naktīs. Taču azartiskākie īpatņi arī dienā nespēj klusēt. Ziemās Latvijā mežastrazdu ir ļoti maz. Lielum lielā daļa (bet ne gluži visi!) rudeņos aizlido uz siltajām zemēm.
Gan šo gājputnu prom ceļošana rudenī, gan atgriešanās pavasarī ir samērā neuzkrītoša, jo viņu vairākums pieder nakts migrantiem. Pavasarī tēviņi atlido mājās agrāk nekā mātītes un tūdaļ sāk skandināt dziesmas, brīdinādami konkurentus, ka cenšas aizņemt vietu ligzdošanai. Dziesma vienlaikus ir arī vēstījums: "gaidu partneri".
Mežastrazdi veido monogāmus pārus. Vairākumam sugu pāri ir ļoti teritoriāli. No mūsējiem vien pelēkie strazdi tiecas ligzdot nelielās kolonijās. Savu izraudzīto ligzdvietu vai pat visu teritoriju mežastrazdu abi dzimumi aktīvi apsargā.
Šīs ģints putni ligzdo galvenokārt kokaudzēs – lielākā daļa mežos, daudzi arī parkos, kapos, alejās, apdzīvotu vietu apstādījumos, dārzos. Perēklis atkarībā no sugas var tikt darināts visvisādās vietās: dažādos augstumos dažāda biezuma augošu koku zarotnēs, krūmos, pusdobumos, paprāvos iedobumos, apsūnojušos celmos un zemes iedobēs, nereti arī vecos zaru, baļķu, malkas krāvumos, pat pažobelēs un citur ēkās.
Ligzdu parasti būvē mātītes.
Mežastrazdi vij bļodveida ligzdas no dažādiem materiāliem. Dažai sugai par neaizstājamu būvmateriālu, darinot perēkli, kalpo dubļi. Uz dējuma tup lielākoties tikai mātīte, bet tēviņš viņu tikmēr baro.
Mazuļi ir ligzdguļi. Par izperētajiem putnēniem gādā gan tēvs, gan māte. Jaunie putni pamet ligzdu un sāk lidot apmēram pusmēneša vecumā, tomēr vecāki savus īsastainos, raibumotos pēcnācējus turpina cik necik pieskatīt vēl arī vismaz pāris nedēļas pēc tam.
Vairākums mežastrazdu cenšas ik gadu izvadīt pasaulē divus (dažs pāris reizumis pat trīs) perējumus, katrā no tiem – vidēji četri pieci jaunuļi.
Vēl par putniem
Rakstu sēriju līdzfinansē:
