Dažādās zemeslodes vietās pūķi raksturo (apraksta vārdos, tekstos un ataino ilustrācijās) savdabīgi, atšķirīgi. Tomēr vairākumam pasaules pūķu piemīt kaut kas izteikti vienojošs, proti, līdzība ar rāpuļiem – vairāk vai mazāk izteikta, taču tā pastāv. Par to lielā mērā liecina arī pūķa latīniskais nosaukums draco, darināts no vārda draconem, kas tulkojams kā "milzīga čūska". Tiesa, daudzējādie pasaules pūķu veidoli līdzinās ne tikai čūskām, bet daždažādiem rāpuļiem (izņemot bruņurupučus).
Arī Latvijā sastopami dabā mītoši pūķa prototipi. Tomēr mūsu valsts rāpuļiem ir ziemeļu zeme, tāpēc te konstatētas vien septiņas to sugas. Sešas no šīm sugām pārstāv tā saucamo zvīņrāpuļu kārtu, tās ir trīs sugu ķirzakas un trīs sugu čūskas. Septītā Latvijas rāpuļu faunas suga – purva bruņurupucis –, protams, pieder bruņurupuču kārtai.
Pūķiem līdzīgo zvīņrāpuļu ķermeņus atbilstoši nosaukumam sedz zvīņas – ragvielas zvīņas. Zvīņas ierobežo šo dzīvnieku ķermeņa augšanu, tāpēc zvīņrāpuļi periodiski "pārģērbjas" – nomet virsējo, neelastīgo ragvielas apvalku, zem kura jau izveidojies jauns.
Mūsu valstī gan visbiežāk, gan visplašāk sastopamais zvīņrāpulis ir viena no kājainajām ķirzakām – pļavas ķirzaka.
Sila ķirzaka – otra kājainā ķirzaka – ir Latvijā daudz retāka. Zīmīgi, ka šīs sugas ķirzakas ir manāmi prāvākas, turklāt viņu pieaugušie tēviņi vairošanās periodā uzkrītoši dižojas ar zaļu ķermeņa virspusi.
No mūsu ķirzakām viena suga, trauslā glodene, ir bezkājaina, tāpēc cilvēki viņu nereti aplami uzskata par čūsku.
Varbūt vērts iegaumēt, ka visām ķirzakām (atšķirībā no čūskām) acis apņem plakstiņi. Viņas spēj grozīt un "mirkšķināt acis", kamēr čūskas to nespēj. Visas mūsu ķirzakas, satvertas aiz astes, spēj un prot šo asti "nomest". Precīzāk sakot, pagriežoties ap savu garenasi, var to nolauzt. Šī prasme nereti glābj dzīvību. Zaudētā aste vēlāk ataug. Tiesa, īsāka.
Abām kājainajām ķirzakām piemīt konsekventa dienas aktivitāte, bet glodene ir aktīva pārsvarā krēslā un naktī (pārsvarā, taču ne vienmēr).
Visbiežāk pie mums sastopamā čūska ir zalktis – ar ūdeņiem cieši saistīts dzīvnieks un izmēros no visiem prāvākais Latvijas rāpulis. Zalkša pamatbarība – zivis un abinieki. Šī čūska savu medījumu notiesā dzīvu.
Pie retiem un īpaši aizsargājamiem Latvijas zvīņrāpuļiem pieder gludenā čūska – dienas čūska, kas pārtiek galvenokārt no citiem rāpuļiem, pirmkārt, no ķirzakām, otrkārt, no nelielām, tātad jaunām čūskām. Savus upurus pirms aprīšanas gludenā čūska nožņaudz.
Trešā mūsu čūska odze var būt aktīva jebkurā diennakts periodā, taču nolūkot upuri parasti dodas krēslā. Barojas viņa galvenokārt ar nelieliem grauzējiem, vardēm, putnu mazuļiem, retāk ar ķirzakām vai pat tikai kukaiņiem. Medījumu odze nogalina, tam iekožot un caur indes zobu kanāliņiem ievadot indi. Tikai tad, kad sakostais ir indes pavisam nobeigts, čūska to apēd.
Ziemas miegs
Aukstajā sezonā savvaļā Latvijas rāpuļus neredz. Ziemu šie dzīvnieki pie mums pavada dziļi pasaknēs, alās un citos pazemes tukšumos, nereti arī ēku drupās vai zem pamatiem.
Normālos apstākļos visi mūsu rāpuļi ziemošanas vietas pamet agrāk vai vēlāk aprīlī. No pūķveidīgajiem zvīņrāpuļiem visagrāk pavasarī atmieg glodenes un odzes, visvēlāk sila ķirzakas.
Diezgan drīz pēc pārziemošanas visi pieaugušie rāpuļi sāk riestu, pārojas.
Zalkšiem raksturīgi, ka pārošanās laikā viņi pulcējas vienkop un savijas kamolā, kurā vairākām mātītēm uzmanību vienlaikus tiecas izrādīt daudzi tēviņi. Iespējams, kādam cilvēkam teiksminiekam savulaik paveicās ieraudzīt zalkšu pārošanās procesu un tā viņa prātā radās tēls: daudzgalvains pūķis ar čūskveidīgiem kakliem.
