Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncentrācijas melnā stārķa olu čaumalās, čaumalu membrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē.
"Problēma ir tā, ka neviens iepriekš īsti nav mērījis melnajos stārķos esošo dzīvsudrabu, tāpēc mēs īsti nevaram pilnīgi droši pateikt, cik augsta ir dzīvsudraba koncentrācija, cik ļoti negatīvi tas viņus ietekmē," atzina Rimša.
Visaugstākās dzīvsudraba koncentrācijas pētnieki konstatēja tieši olu membrānās – tajās dzīvsudraba koncentrācija bija vidēji 10 reizes augstāka, nekā čaumalās, sasniedzot vairākus simtus nanogramu uz gramu.
"Salīdzinot ar citām putnu sugām, tomēr nav jau tik ļoti satraucošas tās vērtības. Tas dzīvsudrabs tur ir, un tas ir augstāks, nekā vidē, un tas ir saprotams, ņemot vērā, ka dzīvsudrabs uzkrājas organismos caur barības ķēdi, bet
jebkurā gadījumā mēs nedomājam, ka dzīvsudraba līmenis ir tik augsts, lai tam būtu tāda tiešām ļoti liela ietekme," pauda Ābola.
Latvijā ir analizētas arī citu putnu sugu olu čaumalas un čaumalu membrānas, un arī spalvas, stāstīja Rimša. Ir iegūti paraugi gan no zivju gārņiem, gan zivju ērgļiem, gan zaļajām vārnām un baltajiem stārķiem.
"Ir redzams, ka putnos, kas pārsvarā pārtiek no zivju diētas, ir augstāks dzīvsudraba līmenis, nekā putnos, kas neēd zivis. Melnie stārķi pilnīgi noteikti ēd ļoti daudz zivju jau no pašas mazotnes. Cāļiem tiek barotas izmērā mazākas zivtiņas, un pieaugot viņi pāriet uz lielāka izmēra zivīm," skaidroja Rimša.
Šī informācija būtu jāliek aiz auss arī cilvēkiem, atzina pētnieces. Protams, cilvēkam uzturā jālieto zivis, taču jāsaprot, ka visā jāievēro mērenība. Cilvēkiem, atšķirībā no melnajiem stārķiem, ir lielākas iespējas uzturēt daudzveidīgāku diētu.
"Tas jau ir zināms, ka tas ir tāds kā kompromiss ar to zivju ēšanu cilvēkiem. No vienas puses, zivis ir veselīgas, un tās ir ieteicams ēst. No otras puses, ir zināms, ka zivīs ir dzīvsudrabs.
Tāpēc ir tie ieteikumi, piemēram, zivis ēst, bet neēst biežāk kā divreiz nedēļā vai izvēlēties mazākas zivis. Tāpat jāņem vērā, ka, iespējams, zivis, kas ir audzētas audzētavās, dzīvsudraba ziņā varētu būt tīrākas, nekā, piemēram, tās, kas ir augušas savā vaļā," skaidroja Rimša.
Pētnieces uzsvēra, ka šobrīd melno stārķu olās un fēcēs konstatētās dzīvsudraba koncentrācijas nerada pamatu satraukumam, taču teorētiski paaugstinātas dzīvsudraba koncentrācijas var ietekmēt putnu veselību dažādos veidos.
"Dzīvsudraba piesārņojums putnos vispār ir saistīts ar samazinātām fiziskajām spējām, kas līdz ar to ietekmētu gan mazuļu augšanu, gan putnu spēju baroties, un tālāk tas negatīvi ietekmētu arī migrāciju," atzina Rimša.
Paaugstinātu dzīvsudraba nonākšanu vidē sekmē vairāki faktori, piemēram, cementa rūpniecība un atkritumu apstrāde un dedzināšana.
"Mēs esam pirms tam mērījuši dzīvsudraba koncentrāciju un secinājuši, ka tajās atkritumu mašīnās, kas uz Getliņiem brauc, ir paaugstināts dzīvsudraba līmenis. Tad, piemēram, ja arī zobārstniecības kaut kur vēl izmanto zobu plombas – tās pelēkās, metāliskās, tad tajās arī ir iekšā dzīvsudrabs – sudraba plombās," stāstīja Ābola.
Savukārt Polijā veikti pētījumi par dzīvsudraba koncentrāciju un melnajiem stārķiem liecina, ka dzīvsudraba piesārņojums cieši saistīts ar ogļrūpniecību, stāstīja Rimša.
"Kas attiecas uz Latviju – ir teorijas par to, ka šis dzīvsudraba piesārņojums, kad Polijā viņi sadedzina savas ogles, ar gaisu un vēju atnāk pie mums un nogulsnējas," piebilda Ābola.
