«Zīda karaļa» Roberta Hirša villa LU īpašumā pārvērtusies drupās

"Zīda karaļa" Roberta Hirša villa, kuru viņš savulaik novēlējis Latvijas Universitātei (LU), ir pārvērtusies drupās. LU stāsta, ka ēka jau saņemta degradēta un ir citas prioritātes, kur ieguldīt naudu. Tomēr raidījuma "Adreses" veidotājs Mārtiņš Ķibilds uzskata, ka šāda arhitektūras pērles nolaišana ir nepieļaujama. Tāpat 2003. gadā uzņemtās fotogrāfijās redzams, ka 2003. gadā villai vēl bija jumts.

ĪSUMĀ:

  • Uzņēmējs Hiršs pats savām rokām radīja lielu uzņēmumu, jo viņu vadīja interese.
  • Uzņēmumā „Rīgas audums” darbiniekiem bija skaista un ērta vide darbam. Uzņēmums plauka.
  • Hiršs un viņa ģimene emigrēja uz ASV, bet villu atstāja LU.
  • LU saka, ka ēka tās īpašumā nonākusi jau degradēta. Fotogrāfijas liecina, ka 2003.gadā tai vēl bija jumts.
  • LU plāno novērst villas bīstamību, bet naudas tās atjaunošanai nav.

«Zīda karaļa» Roberta Hirša villa LU īpašumā pārvērtusies drupāsMāra Rozenberga

    Latvijas Radio korespondente Māra Rozenberga villu atklāja nejauši, braucot ar riteni pa mazāk zināmām Rīgas vietām. Nokļūstot Salamandras ielā Juglā, uzkalniņā, koku pudurī līdzās kādreizējai rūpnīcai „Rīgas audums” viņa ieraudzīja milzu graustu, kas savulaik acīmredzami bijis lepns savrupnams un piederējis kādam ļoti bagātam cilvēkam. Tagad tam pilnībā izdedzis jumts, logi neveikli aizsisti, sienas apķēpātas ar grafiti un uz mūriem aug bērziņi.

    Un tad nāca lielākais pārsteigums – uz ēkas sienas ir plāksne ar uzrakstu „Salamandras iela 1/4, Latvijas Universitātes īpašums”.

    Pensionāre Jadviga Kazakēviča dzīvo blakus mājā. Arī tā pieder Latvijas Universitātei. Viņa stāsta, ka agrāk ēkā bijusi sieviešu kopmītne, pirms tam – bērnudārzs. Ēka jau ilgi esot pamesta, un tā degusi vismaz piecas reizes. Jadviga novērojusi, ka ēkā laiku pavada jaunieši, kuri droši vien lieto alkoholu un narkotikas, jo pie mājas regulāri mētājas pudeles un šļirces.

    Ekskursijā uz kādreizējo Hirša villu Rozenberga uzaicinājusi ceļabiedru Mārtiņu Ķibildu, kurš pats veidojis raidījumus par Latvijas Universitātes mecenātiem un viņu mantojumu.

    Ķibilds: Laikam es esmu nedaudz tas pats kas tu. Es staigāju apkārt pa pamestām un nepamestām adresēm un asiņojošu sirdi stāstu par tām citiem.
    Rozenberga: Tu esi šeit, pie Roberta Hirša villas, kādreiz bijis?
    Ķibilds: Nē, tu man esi jaunatklājusi šo adresi. Es, protams, zināju par „Rīgas audumu” Salamandras ielā, zināju arī par Hirša testamentu 70.gadu sākumā. Iedomājies, cilvēks trimdā, zinādams, ka Latvija ir okupēta un ka Latvijas Universitāte – tai laikā Latvijas Valsts universitāte – nekādu īpašumu nevar pārņemt, ar apbrīnojamu providenci novēl šo īpašumu.”
    Rozenberga: Turklāt viņš apsēžas pie galda ar visiem trim dēliem, un viņi paraksta atteikšanos no šī īpašuma par labu Latvijas Universitātei.
    Ķibilds: Vēl labāk.

    Uzņēmēja dzinējspēks - liela interese par lietām

    Neliela atkāpe vēsturē: Roberts Hiršs ir otrs lielākais LU mecenāts aiz Kristapa Morberga. Starpkaru Latvijā – lielākais privātais nodokļu maksātājs. Kā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis, pats Hiršs par savu dzinējspēku uzskatījis pašizglītošanos un lielo interesi par lietām:

    „Viņš dzimis 1895.gadā Vējavas pagastā, pavisam netālu no Gaiziņkalna. Bērnība viņam pagājusi drīzāk trūcīgos apstākļos, viņš nav lutināts ar labu izglītību. Ģimene viņam nav spējusi dot tādu bāzi kā citiem pazīstamiem cilvēkiem, un [visu izšķir] jaunā Roberta Hirša zinātkāre, vēlme aizrakties lietām līdz pamatiem, saprast, kā tās darbojas.

    Kad vēlāk viņš sāk strādāt Tirzas dzirnavās, kas ir viņa pirmā lielā „arodskola”, viņš vēlas izprast, kā strādā visi mehānismi.”

    Tieši tur 19 gadus veco Robertu Hiršu noskata kāds Krievijas uzņēmējs un uzaicina atbildīgā amatā tekstilfabriku kompleksā Tambovas guberņā. Pēc revolūcijas viņš 1920. gadā atgriežas Latvijā un sāk darbu vilnas vērptuvē, un 1925. gadā dibina pats savu uzņēmumu. Līdz „Rīgas auduma” uzplaukumam Salamandras ielā gan vēl paies desmit gadu.

    Paredz novērst ēkas bīstamību

    Ķibilds: Tevis lietotais vārds „māja” šeit ir pārspīlēts. Tā vairs nav māja. Es tiešām ceru, ka klausītāji spēs iztēloties to, ko mēs ar tevi pašlaik redzam. Tās ir drupas.
    Rozenberga: Tās ir drupas bez jumta. Un mēs pat varam ieiet iekšā, jo kāds ir atkal atlauzis vaļā aiznaglotās durvis.
    Ķibilds: Tas nav bīstami?
    Rozenberga: Droši vien ir.

    Iekšā žurnālisti nedodas. Ir iemesls, kādēļ pašvaldība pieprasījusi bīstamās ēkas konstrukcijas demontēt. Un par to stāsta Latvijas Universitātes Infrastruktūras departamenta vadītāja pienākumu izpildītājs Marģers Počs, kurš ar šiem jautājumiem strādā pēdējos piecus gadus:

    „Šobrīd būvvaldē ir iesniegts projekts ne gluži nojaukšanai, bet bīstamības novēršanai, kas var paredzēt arī daļēju būvkonstrukciju likvidāciju līdz drošai pakāpei. Vienkāršoti to var saukt par daļēju nojaukšanu.

    Tas ir ceļš, lai vairs neatkārtotos šie ugunsgrēki, un tas neizslēdz iespēju, ka mēs viņu varētu nākotnē atjaunot.”

    „Rīgas auduma” veiksmes stāsts

    Fabrika tiek uzcelta no nulles, un 30. gadu vidū tas jau ir tāds kā flagmanis - lielākais zīda un puszīda ražotājs Latvijā. „Rīgas auduma” darbinieku skaits pieaug no dažiem desmitiem 20. gadu vidū līdz pat 1600 un vēl vairāk darbiniekiem īsi pirms Otrā pasaules kara. Viennozīmīgi veiksmes stāsts un lepnums gan visai Latvijai, gan, protams, ļoti darbīgajam uzņēmuma izveidotājam Robertam Hiršam un viņa dzīvesbiedrei Almai, kas vienmēr stāvējusi klāt finanšu jomā.

    Uzņēmumam strauji augot, Roberts Hiršs 30. gadu sākumā nopērk cara laika instrumentu tērauda rūpnīcas „Salamandra” drupas Juglā un iekārto tur „Rīgas audumu”.

    „Tieši tur, Juglā, izaug tā ziedošā rūpnīca. Šādu epitetu tai 30. gados ir veltījis Aleksandrs Čaks, kurš apmeklējis fabriku un bijis sajūsmā, ka ap rūpnīcu korpusiem, kas ir ļoti utilitāra vide, tikpat nozīmīga vide ir bijusi apstādījumiem.

    Tur bijuši mākslinieciski veidoti dārzi, koki, pēc Hirša iniciatīvas izveidotas trīs milzīgas siltumnīcas, kur audzēja ziedus. Arī rūpnīcas cehos esot regulāri mainīti grieztie ziedi, lai darbinieki justos labi.

    Esot bijuši nodarbināti veseli 20 dārznieki, lai tikai piešķirtu rūpnīcai daili ar ziediem un apstādījumiem,” stāsta vēsturnieks Cīrulis.

    Bet pats Roberts Hiršs ar ģimeni sāk dzīvot greznā savrupnamā blakus rūpnīcai. To kādreizējam „Salamandras” direktoram 19. gadsimta beigās bija projektējis arhitekts Karls Felsko.

    Leģendā par Robertu Hiršu svarīga loma ir uzņēmēja rūpēm par saviem darbiniekiem. Stāsta, ka ar to viņš bijis kā dadzis acī citiem uzņēmējiem.

    „Daudzi kā vienu no lielākajiem sasniegumiem uzsver rūpes par labu darba vidi strādniekiem. (..) 30. gadu avotos tiek uzsvērts, ka „Rīgas audumā” ir perfekta ventilācija un apgaismojums, nevienam nav jāstrādā pustumsā. Viss ir spodrs, vienmēr uzkopts, greznots puķēm, tiek gādāts par ērtiem apaviem, stāvot pie iekārtām. No pašu ražotā auduma tiek izgatavoti virsvalki darbiniekiem. (..) Ar tik lielu gādību par darbiniekiem viņš bija savā ziņā pionieris privātajā uzņēmējdarbībā,” stāsta Cīrulis.

    30. gados Roberts Hiršs iegādājas arī lauku saimniecību „Ratnieki” Līgatnē, lai apgādātu strādniekus ar veselīgu pārtiku un radītu vietu kopīgai atpūtai. 2000. gados Latvijas Universitātei par Eiropas fondu naudu „Ratniekus” ir izdevies atjaunot, un tagad tas ir viesu nams lieliem korporatīviem pasākumiem, kas pamazām sāk nest peļņu. Taču Hirša savrupmāja Juglā ir grausts.

    LU saka, ka villu jau saņēmusi degradētu

    Ķibilds: Es ticu – ja šī māja būtu normālā stāvoklī, tas noteikti būtu arhitektūras piemineklis. Pat no šīm drupām var redzēt, ka tā savulaik ir bijusi izcila, ekskluzīva villa tolaik arī ekskluzīvā vietā. Tagad pat šī vieta vairs nav ne tuvu ekskluzīva.
    Rozenberga: Tolaik te apkārt ir bijis grezns parks, un Hiršs no šī uzkalniņa ir varējis pārredzēt visu uzņēmumu. Tagad te ir izmētātas segas un dīvāni.
    Ķibilds: Kaut kāds bomžu midzenis.

    Ķibildu interesē, kādā stāvoklī šī ēka bija 1998. gadā, kad tā beidzot nonāca Latvijas Universitātes īpašumā, un vai tiešām pa 21 gadu neko nevarēja darīt.

    „Šeit mēs redzam pieņemšanas–nodošanas aktus, kur komisija konstatē, ka vienīgais, kas ir labā stāvoklī, ir pamati. Viss pārējais ir sliktā stāvoklī.

    Foto fiksācijas no tā laika mums nav pieejamas, bet, lasot šos pieņemšanas–nodošanas aktus, mēs secinām, ka ēka jau tobrīd ir bijusi pamesta.

    Pirms šīs intervijas aptaujājot universitātes darbiniekus, ir apstiprinājums, ka šīs ēkas ir nonākušas universitātes rīcībā jau degradētas,” stāsta LU pārstāvis Počs.

    Latvijas Industriālā mantojuma fonda vadītāja Andra Biedriņa fotogrāfijās no 2003. gada  redzams, ka tolaik ēka tomēr bijusi stipri labākā stāvoklī nekā šodien. Tai joprojām bjis jumts.

    Hiršs otrs lielākais LU mecenāts

    Hirša novēlētais īpašums Salamandras ielā ir viens no vairāk nekā 50 Latvijas Universitātes nekustamajiem īpašumiem. Te universitātei pieder 17 hektāri zemes ar 11 ēkām – arī noliktavām, angāriem, garāžām. Hirša novēlētās „Rīgas auduma” ražotnes Universitāte neieguva. Tās jau bija paguvis privatizēt uzņēmums „Makolat”, kas tur saimnieko aizvien.

    Pētnieks Imants Cīrulis stāsta, ka Hirši nav mīlējuši „zīmēties” sabiedrībā, bet bijuši ļoti dāsni mecenāti. Piemēram, ērģeles LU aulā ir Hiršu dāvinājums.

    „Hirši ļoti dāsni atbalstīja dažādas iniciatīvas, biedrības, ziedoja lielu summu, piemēram, Brīvības pieminekļa celtniecībai. Ļoti redzams Hirša privātā ziedojuma paraugs bija 1935. gadā, kad Kārlis Ulmanis izsludināja „Draudzīgā aicinājuma” kustību. Hiršs pāris mēnešu laikā uzcēla savam dzimtajam Vējavas pagastam jaunu pamatskolu un uzdāvināja klavieres.

    Interesanti, ka Hirša personībā apvienojās gan dedzīgs Latvijas patriotisms, gan atbalsts dažādām grupām, kas neatbilda Ulmaņa tā laika idealizētajai „latviskajai Latvijai”.

    Piemēram, viņš bieži ziedoja kādai krievu emigrantu biedrībai, vācbaltiešu iniciatīvām, dažādām latviešu kultūras biedrībām. Tā bija iekšēja vajadzība ziedot, ja tu pats esi spējis pakāpties.”

    Kāpēc tad Hirši savu īpašumu atdeva? Hiršu ģimene bija viena no retajām, kam Otrā pasaules kara priekšnojautās jau 1939. gadā izdevās aizceļot no Latvijas.

    „1938. un 1939. gadā Roberts Hiršs, meklējot jaunus noieta tirgus un vietas, kur atvērt jaunas fabrikas (piemēram, Norvēģijā viņš īsi pirms kara nopirka rūpnīcu), viņš nojauta, kas drīz sekos. Un 1939. gada nogalē, kad jau bija pavisam skaidrs, ka karš nepaies garām arī Latvijai, viņš neatgriezās Latvijā no kāda sava darba ceļojuma. Un viņam izdevās panākt, ka arī viņa ģimenei atļauj izbraukt no Latvijas. Pēc dažādiem avotiem ir ziņas, ka tas noticis ar ievērojama kukuļa palīdzību, jo tajos mēnešos Latvijas valdība turpināja apgalvot, ka viss būs labi, un neizsniedza ārzemju ceļojumu pases Latvijas pilsoņiem. Un tā viņa ģimene caur Šveici un vairākām citām valstīm nokļuva ASV. Hiršam izdevās arī lielu daļu savu iekrājumu pārvest uz Šveices bankām. Šajā ziņā ļoti veiksmīgs iznākums atšķirībā no lielākās daļas citu uzņēmēju.”

    Arī ASV Hiršs mēģināja turpināt audumu biznesu – gan vairs ne ar tādiem panākumiem. Turpināja arī ziedot trimdas latviešu organizācijām un 1971. gadā kopā ar ģimeni parakstīja atteikšanos no saviem Latvijas īpašumiem par labu Latvijas Universitātei, ar ko daudz bija sadarbojies.

    „Par iemeslu, kādēļ Hirši savus ievērojamos īpašumus novēlēja Latvijas Universitātei, nevis kādam no dēliem vai citiem ģimenes locekļiem, ir dažādas spekulācijas. Bet laikam ļoti svarīgs iemesls ir jau minētā iekšējā apziņa, ka cilvēkam viss ir jārada saviem spēkiem. Alma Hirša kādā privātā vēstulē ir teikusi, ka visiem sūrā darbā sakrātiem līdzekļiem ir jānonāk kādam vispārējam labumam, vislabāk – kādai izglītības iestādei. Un dēliem, lai gan viņiem ir nodrošināti labi dzīves apstākļi, tomēr mantojuma sadale nedrīkstētu kļūt par cēloni „lai brāļu mīlestības vietā stātos mantojuma sadalīšanas naids'',” stāsta Cīrulis.

    Līdzīgi Hiršs rīkojās ar otru savu uzņēmumu „Kauno Audiniai” Lietuvā – to viņš novēlēja vietējai tehniskajai universitātei.

    Villas atjaunošana nav LU prioritāte

    Ķibilds uzskata, ka villai Juglā nav nākotnes, bet tajā pašā laikā norāda, ka LU izturas neētiski.

    „Ja Universitāte saka, ka viņi to nav pārdevuši, jo tas ir dāvinājums un tāpēc pārdot būtu neētiski, tad es teiktu, ka dubultneētiski ir ar dāvanu apieties šādi. (..) Kaut vai aiz cieņas un pateicības pret tādu traku fantastu kā Roberts Hiršs - kaut vai aiznaglo logus ar cieņu! Neliec tos mēslus, kas te ir – kaut kādi sapuvuši dēļu gali un norūsējuši skārdi… Vismaz kulturāli uztaisi skaidu plātnes un pieliec priekšā logiem, lai tas vismaz izskatās pēc pieklājīga grausta,” saka Ķibilds.

    LU atbild, ka ēka būtu jāskata kontekstā ar visu 17 hektāru revitalizāciju, bet LU nav 100 miljonu, ko projektā ieguldīt. „Tas būtu jārisina kopā, iespējams, ar kaimiņu zemes gabaliem, Rīgas pilsētu, „Latvijas dzelzceļu”, kas atrodas blakus, tāpat kā plānotais Ziemeļu ievads jeb Brīvības ielas dublieris,” saka LU pārstāvis Marģers Počs.

    Ķibilds par šādu atbildi ir sašutumā: „Pardon, kamēr taps Brīvības ielas dublieris, šai mājai vairs nebūs nekā uz pamatiem palicis. Te taču ir cauri... Ja ēkai vairs nav jumta, tie ir daži gadi, lai tā sabruktu. Piecas reizes degusi…”

    Latvijas Radio korespondente satiekas arī ar LU pārstāvi Poču.

    Rozenberga: Ieraugot uz šīm drupām uzrakstu „Latvijas Universitātes īpašums”, man kā pilsētniekam palika mute vaļā.
    Počs: Es saprotu. Bet augstākā izglītība Latvijā vispār ir švaki, nepietiekami finansēta. Mūsu prioritātes tomēr ir nodrošināt algas pētniekiem, pasniedzējiem, nodrošināt studiju procesu. Mēs nevaram visu vienlaicīgi izglābt. Protams, man arī personīgi ir žēl un es neesmu pret šo testamentāro īpašumu attīstību, bet diemžēl, neredzot tiešu iespēju izmantot to izglītības funkcijai, ēka nonāk prioritāšu… otrajā kārtā.

    Ķibilds LU rīcību dēvē par cūcību: „Arī sakopt Morberga dzīvokli vai Hirša villu ir izglītība. Tā ir izglītība plašākā nozīmē. Turēt šādu māju šādā stāvoklī ir cūcība. Izglītības organizācijas misija ir gādāt, lai sabiedrība Latvijā nebūtu cūcīga. Bet šobrīd Universitāte pati nodarbojas ar cūcību. Piedod, Marģer!”

    Izīrējot citas Hirša kādreizējā īpašuma ēkas un zemi, Latvijas Universitāte pašlaik nopelna 70 tūkstošus eiro gadā. Tātad kopumā īpašums ir rentabls. Pārdot to LU uzskata par galējo un sāpīgāko risinājumu un vairās to darīt arī iespējamā sabiedrības nosodījuma dēļ, ar ko nesen saskārušies, pārdodot kādu citu novēlētu īpašumu.

    „Tas ir koks ar diviem galiem. Es nesteidzos ar pārdošanu, jo summāri tas kaut kādu naudiņu ienes.

    Un es ticu šīs vietas [nākotnei]. Varbūt mums liekas – 20 gadi ir daudz. Bet, tā kā Universitāte ir mūžīga, tādās kategorijās skatoties, varbūt nākotnē šis komplekss universitātei var ienest nevis 70 tūkstošus gadā, bet 70 miljonus gadā.

    Varbūt ir vērts mazliet paciesties, lai vēlāk gūtu daudz lielākus ienākumus,” saka Počs.

    Cienījams žests no Latvijas Universitātes ir savam mecenātam Robertam Hiršam veltīta grāmata, ko sarakstījis Verners Rodrigo Lediņš. Tajā publicētas arī paša Hirša atmiņas par nezinātājam grūti aptveramo organizatoriskā darba slodzi, kas jānes uzņēmējam, lai nodrošinātu savam uzņēmumam sekmes.

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti