4. studija

4. studija

4. studija

Aizbraukušiem no negadījuma vietas apdrošinātāji nepalīdz

Televīzijas centru savulaik apsvēra būvēt pie Bābelītes ezera vai Berģu kalnā

Pirms 63 gadiem no Rīgas televīzijas centra, kas vēlāk pārtapa par Latvijas Televīziju, notika pirmā pārraide. Tā bija filma “Mājup ar uzvaru”. Oficiālie dati liecina, ka televizori bija tikai 20 mājsaimniecībās.

Pirmā pārraide bija 1954. gadā no mājas Āgenskalnā, kur agrāk atradās Jelgavas teātris un sākās Latvijas Televīzijas darbība.  Kopš 1985. gada Latvijas Televīzija raida no Zaķusalas, bet bija iespējams, ka televīzijas tornis varētu atrasties pavisam citur.

“Vietu kāds bija noteicis,” stāsta televīzijas inženieris Juris Grapmanis. “Varbūtējās vietas - pie Bābelītes ezera, Berģu kalns, laikam vēl kaut kur Ulbrokā. Iesēdāmies mašīnā, un es kungus aizvedu uz Bābelītes ezeru.

Viņi izrāpās ārā, paskatījās riņķī un noskuma. Viņi saka – “Kāda te televīzijas stacija? Kāds tornis?” un nolasīja man lekciju: “Jaunais cilvēk, televīzija tagad nav dzelzs tornis. TV tornis ir būve tagad, kurai ne tikai tehniska nozīme, bet arī publiska, lai cilvēki ar prieku uz to skatītos, kāptu augšā un skatītos uz apkārtni. Bet ko te no augšas var redzēt? Tam vajag būt pilsētas centrā”,” atminas Grapmanis.

“Nevar nepamanīt Zaķusalas torņa interesanto veidojumu, kas ir pateicoties arhitektam [Nikam Nikuradzem], kurš jau sākotnēji to uzstādījumu tādu bija licis, ka tornim jābūt savādākam,” norāda Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. “Viņš nav jābūvē no betona, kā lielākā daļa mūsu torņa vienaudžu gan bijušajā padomju telpā, gan Eiropā, bet jāveido no metāla, lai piešķirtu tornim izteiksmīgāku skatu, kas mūsdienās labi dzīvo harmonijā ar Vecpilsētas baznīcu torņu smailēm,” par tā laika arhitekta iecerēm stāsta Sprugaine.

“Projektēja maskavieši,” norāda Rīgas galvenais arhitekts televīzijas torņa celtniecības laikā Gunārs Asaris. “Tā bija PSRS kaut kāda ministrijas iestāde. Viņi atveda projekta risinājumus - tā saucamo tipveida torni. Tornis ar bumbu vidū, tā kā ir Maskavā, Berlīnē un daudzās lielās pilsētās. Es teicu, ka mums tas absolūti neder. Mums ir Vecrīgas siluets ar izteiktu ažūru rakstu,” saka Asaris.

Gruzīnu arhitekta Nika Nikuradzes projekts gan izrādījās ļoti dārgs. Taču Rīgas pilsētas galvenais arhitekts tomēr uzstāja  - ja tornis atrodas pilsētas centrā, tam jābūt tieši tādam kā projektā.

“Viņi teica, ka tas ir ļoti dārgi un ļoti neizdevīgi. Es teicu, ja jūs gribiet Rīgā un centrā, tad tādā veidā taisiet. Tādu es varu akceptēt. Rezultāts bija tāds – un tas bija pirmo reizi PSRS -, ka lifts bija slīpajā plaknē,” klāsta Asaris.

Mūsdienās televizors ir teju katrā mājsaimniecībā, bet pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, kad sāka raidīt Latvijas Televīzija, televizori bija vien aptuveni 20 ģimenēm. “Pēc ziņām, kuras internetā izlasīju, ka bijuši tomēr 800 skatītāju. Pārdoto televizoru bija mazāk, no kurienes radās tie pārējie, es nezinu. Varbūt pašbūvēti. Es arī ar tēvu 1956. gadā uzbūvējām savu televizoru,” klāsta Grapmanis.

Šobrīd televīzijā var skatīties neskaitāmus kanālus un pārraides. Televīzijas pirmsākumos Latvijā skatītāji nevarēja būt pārāk izvēlīgi, jo bija jāskatās, ko nu retajās reizēs pārraidīja. “Viens kanāls, un sākumā raidīja vienu filmu. Trīs reizes nedēļā vai kā. Pirmdienās bija testa raidījumi. Raidīja, lai varētu noskaņot televizorus, lai varētu remontēt,” norāda Grapmanis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti