Balsot un kandidēt varēja no valsts pirmsākumiem
Sieviešu emancipācijas jautājums Latvijā līdzīgi kā citviet Eiropā kļuva aktuāls jau 19. gadsimtā, tomēr reāla virzība uz dzimumu līdztiesību, tostarp politikā, kļuva iespējama tikai līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu 1918. gadā. Tādēļ var teikt, ka sieviešu emancipācija vēsturiski bijusi cieši saistīta ar Latvijas valstiskuma un demokrātijas attīstību.
Līdz cariskā režīma sabrukumam sievietēm vispār nebija ļauts iesaistīties politikas procesos, vismaz ne legālajos. Sieviešu un vīriešu politiskā līdztiesība Latvijas valsts tiesiskajos pamatos tika iekļauta 1918. gada novembrī un četrus gadus vēlāk nostiprināta arī pamatlikumā – Satversmē. Tādējādi jaunajā Latvijas valstī jau no pašiem tās pirmsākumiem sievietes varēja gan balsot, gan kandidēt un tikt ievēlētas parlamentā, kā arī reģionālās pārvaldes institūcijās.
Pirmajā parlamentā – Satversmes sapulcē – 1920. gadā no 152 deputātiem tika ievēlētas sešas sievietes – Elza Pliekšāne (jeb Aspazija), Berta Vesmane, Klāra Kalniņa (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP)), Valērija Seile un Apolonija Laurinoviča (Latgales zemnieku partija) un Zelma Cēsniece-Freidenfelde (bezpartejiskā pārstāve). Jāpiebilst, ka aktīvā feministe Klāra Kalniņa bija arī vienīgā sieviete, kas piedalījās 18. novembra valsts proklamēšanas aktā.
Piešķīra tiesības sievietēm šķirt laulību
Partiju šķirotava
Kāda būtu Satversme, ja visiem mums būtu iespēja nobalsot 1920. gadā? Esam izveidojuši Satversmes sapulces šķirotavu, kas ļaus katram ne tikai paust savu pilsonisko nostāju, bet arī uzzināt vairāk par Satversmes sapulces vēsturi. Tā laika partiju šķirotava pieejama šeit.
Pēc Satversmes sapulces sekojošajās Saeimas vēlēšanās sievietes gan kandidēja, taču parlamentā vairs neiekļuva. Tikai 1931. gadā par 4. Saeimas deputāti kļuva pazīstamā sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa; tiesa gan, tas nebija vēlētāju, bet gan viņas partijas – Demokrātiskā centra – vadības apzināts lēmums, lai parlamentā būtu pārstāvēta vismaz viena sieviete.
Pirmā ministre – 1994. gadā
Gan starpkaru Latvijā, gan pēc neatkarības atgūšanas Saeimas vēlēšanās ir kandidējuši arī daži “tīri sieviešu saraksti”, piemēram, 3. Saeimā cerēja iekļūt Latvju sieviešu apvienība, 4. Saeimā – Apvienotais sieviešu organizāciju saraksts, bet 1998. gadā 7. Saeimas vēlēšanās startēja Sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija. Neviens no šiem sarakstiem Saeimā neiekļuva.
Ilgs ceļš bijis arī līdz pirmajai sievietei ministrei. 1925. gadā labklājības ministres amatam tika ieteikta Latvju sieviešu nacionālās līgas pārstāve Milda Salnā, bet kandidatūru noraidīja, jo, kā izteicās laikabiedri, “sievietei ministra amats vienkārši nav piemērots”. Latvija savu pirmo ministri ieguva tikai 1994. gadā, kad Māra Gaiļa valdībā finanšu ministres amatu ieņēma Indra Sāmīte.
Joprojām nav proporcionālas dzimumu pārstāvniecības
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas sieviešu līdzdalība parlamentā krietni pieaugusi, taču joprojām nav sasniegta proporcionāla dzimumu pārstāvniecība. Tā 1993. gadā 5. Saeimā iekļuva 14 deputātes, 6. Saeimā – vairs tikai 8, bet augstākie rādītāji ir šī brīža – 13. Saeimai, kurā no 100 deputātiem 31 ir sieviete.
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā sievietes pirmoreiz arī ieņēmušas visus augstākos amatus valstī – 1995. gadā par pirmo Saeimas priekšsēdētāju kļuva Ilga Kreituse, 1999. gadā par Valsts prezidenti ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu, bet 2014. gadā amatā stājās Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Mūsdienās sievietes ieņēmušas arī Satversmes tiesas priekšsēdētājas un Valsts kontrolieres amatu, taču Ministru kabinetā vairāk par piecām sievietēm vienas valdības ietvaros gan nav bijis.
Starpkaru Latvijā sieviešu tiesību jautājums bija atkarīgs no pašu sieviešu iniciatīvas un proaktīvas rīcības. Mūsdienās dzimumu vienlīdzība teju visās jomās pieder pie pamattiesībām, kas noteiktas Satversmē un Latvijas, kā arī starptautiskos tiesību aktos. Līdztekus tam sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanas pasākumi ir iekļauti visu nozaru politiku ietvaros.
