Brūvers tikko ir atgriezies no Sibīrijas Krievijā, kurp devās, lai atrastu radinieka kapavietu.
Kārļa tēvocis Aleksandrs Siliņš gāja bojā no bada dziļi taigā Sankino gulagā, par kura atrašanās vietu līdz šim nekas nebija zināms.
"Viņiem bija pienotava, sviestu ražoja un pat eksportēja uz Angliju toreiz," pastāstīja Brūvers. "Mūsu ģimenei paveicās, viņi netika izsūtīti. Iemesls bija viens, ka mans vecvectēvs tajā brīdī 1941.gadā bija uz nāves gultas. Bet izsūtīta tika mana vectēva māsīcas ģimene – Aleksandra Siliņa ģimene, kas tepat, 2 kilometru attālumā dzīvoja."
1941.gadā no Rugāju novada deportēja vēl simtiem ģimeņu, bet Kļaviņi paspēja izbraukt uz Rietumiem. Tāpēc Kārlis dzīvoja Vācijā. Vēlāk viņš atgriezās savu senču dzimtenē un te uzzināja, ka tēvocis Aleksandrs Siliņš lēģerī miris, bet meita, divi dēli un sieva no Krasnojarskas apgabala atgriezušies.
"Mani ļoti uzrunāja manas radinieces Margaritas Stradiņas grāmata “Atņemtā dzimtene”. Tur viņa apraksta brīdi, kad viņi tika izšķirti Rugāju stacijā," sacīja Brūvers. "Tas mani ļoti kaut kā tajā brīdī uzrunāja, jo man pašam ir bērni. Tad es izlēmu, ka gribētu aizbraukt atrast to kapavietu tai lēģerī."
Kārlis savos meklējumos balstījās uz izsūtītā Ivara Putniņa atstāto Sankino nometnes starp Tuvas un Taudas upēm ar roku zīmēto aprakstu un shēmu, kā arī Margaritas Stradiņas iedoto Jura Bērziņa vēstuli, kura tēvs Oskars Bērziņš arī 1941.gadā braucis tajā pašā ešelonā.
"Te viņš min divas sādžas – Goreļniki un Šarigino. Arī tas dzelzceļš te tiek parādīts tāpat kā Ivara Putniņa aprakstā," ar saviem meklējumiem iepazīstina Brūvers. "Tad es sapratu, ka diezgan tuvu jau esmu nonācis un izdomāju, ka var braukt. Man ieteica sazināties ar vienu žurnālistu - Jevgēniju Lobanovu no Jekaterinburgas. Viņš esot papētījis to vietu, pie vēsturniekiem pajautājis, un viņi apstiprināja, ka tur esot sena kapa vieta."
Nezinot krievu valodu, ar krievu žurnālistu un Sibīrijas taigas mednieku palīdzību Kārlis nonāca Sankino
un atrada izsūtīto latviešu nometnes liecības un masu kapus, dokumentējot to fotoattēlos un video. Nometnes atrašanās vietu apstiprināja arī vietējie iedzīvotāji. No Ivara Putniņa atstātās shēmas izriet, ka Sankino lēģerī dzīvojuši apmēram 2000 cilvēku. Latviešiem tur ierodoties, lēģeris jau bija sabrucis, jo ticis būvēts vēl pirms viņiem cita perioda krievu izsūtītajiem.
"Teica, jā, tur esot bijuši tie latvieši, un tad es sapratu, ka tā ir īstā vieta, es esmu atradis īsto vietu," par saviem meklējumiem teica Brūvers. "12 hektāru teritorijā esot saraktas tranšejas. Viņi izraka vienu tranšeju, kurā sameta iekšā līķus. Domāju, es neesmu vienīgais, kam tur aizsūtīts radinieks, jo, cik saprotu, uz to pusi aizsūtīti visi Abrenes apriņķa vīrieši."
Brūvers arī piedāvā precīzas koordinātes, ja vēl kāds grib turp doties. Nobraucot 3000 kilometru, Sibīrijas nometnē nomocītā Aleksandra Siliņa kapam tika uzlikts koka krusts - šis cilvēks nav aizmirsts.
