Latvijas pērles

Vilces muiža - nostāsti par Kaliostro un novadnieks dramaturgs Mārtiņš Zīverts

Latvijas pērles

Oleru muiža palēnām un rūpīgi atdzimst pēc ugunsgrēka

Purmsātu muižas labie baroni Ungerni-Šternbergi un šīs puses iedzīvotāji

Purmsātnieces septītajā paaudzē stāsti par Purmsātu muižu

Priekules novada Virgas pagasta Purmsātos nav saglabājušies seni sienu gleznojumi, pagātnes greznība vai unikāli mākslas un vēstures priekšmeti, bet te pērles ir tūrisma organizatores, skolotājas un senlietu krātuves vadītājas Ievas Šteinbergas stāsti par to, kāpēc Purmsātu muižā redzami oši ar jumtu un smaidošu ģīmi, kas reiz bijis telpā, kur tagad mājo skolas saimnieks, un kāds ir īsts purmsātnieks.

Purmsāti, Ašbergi-Ketleri, Hāni, Pērle...

“Pagājušā gadā atzīmējām 660. jubileju, kopš Purmsāti minēti rakstos. 1357. gadā Rummeli saņem Purmsātus lēnī, valda te vairāk nekā 400 gadus. Tad muižā par lieliem parādiem pāriet īpašumā Ašbergiem-Ketleriem,” ar Purmsātu vēsturi iepazīstina Šteinberga. “Tad notiek interesantas precības, Ketleram ir tikai meitas, lai nezaudētu īpašumu, viņš vecāko meitu izprecina sievas brālim fon den Ropam, kurš ir kaimiņu Paplakas muižas barons.”

Vēlāk muižu savā īpašumā uz dažiem gadiem iegūst baroni Hāni, viņi to pārdod pēdējiem Purmsātu īpašniekiem – Ungerniem-Šternbergiem. Pēc agrārās reformas 20. gadsimta 20. gados baronese izvēlas muižu nodot valsts īpašumā un saņemt kompensāciju.

“Kādu laiku muiža stāv tukša, ir ziņas, ka to nomā kāds Pērle, bet 1935. gadā uz šo ēku pārceļas Purmsātu septiņgadīgā skola,” stāsta Šteinberga.

Kara laikā muižu sagrauj, bet tās atjaunošana sākas 1949. gadā, protams, kā nu tolaik to saprot, bet ar domu pielāgot skolas telpām.

Bijis tikai viens iemesls, kāpēc muižu atjaunoja – Purmsātos ir 112 skolas vecuma bērnu.

“Muiža nebija ārkārtīgi cietusi, nesošās sienas un pagrabs bija neskarts, telpu izkārtojums ir saglabājies līdzīgs muižas laikam. Kāpnes izbūvēja, kā skolai vajadzīgs,” skaidro Šteinberga.

Purmsātu muižā kopš 1961. gada atrodas skola bērniem ar īpašām vajadzībām. Lai arī maz ir palikušas redzamas liecības par dzīvi kungu laikā, tomēr ārpusē pie ēkas ir saglabājušās vairāk nekā simt gadus senas ūdens noteku renes, iedobtas akmenī.

“Oriģināls, kurus mēs atradām, atjaunojot muižas pamatus, bija iekšā zemē,” norāda Šteinberga.

Leģenda par kapelu kungiem un kalpiem

Visvairāk senās arhitektūras elementi ir saglabājušies Purmsātu muižas pagrabstāvā.

“Ejam pa kalpu ieeju un atrodamies pagrabstāvā, bet īsti kā pagrabs šī telpa nav kalpojusi. Tas liecina, ka muiža bijusi gana turīga, ka varēja atļauties veselu stāvu, kur cilvēks varēja ienākt pilnā augumā,” atklāj Šteinberga.

Šis ir bijis saimnieciskais stāvs jeb kalpu stāvs, kurā atradās virtuve, vešūzis, graudnīca, vīna pagrabs.

“Baroni līdz 1860. gadu vidum šajā stāvā neienāca. Viņiem te nebija, ko darīt. Vēlāk gan viņiem nācās nokāpt šajā stāvā, jo muižu modernizēja un šajā stāvā izveidoja sauso tualeti,” min Šteinberga.

Sausā tualete kalpojusi arī vēl 30. gados, bet pašreiz šajā telpā darbojas skolas saimnieks.

Vēl kāda liecība par seniem laikiem ir grezna rozetveida velve pagrabā.

“Īsti nav zināms, kāpēc tāda tieši tur veidota, bet no mutes mutē klīst leģenda, ka te atradusies neliela kapela kungiem un kalpiem. Pieņemam, ka telpa ar skaisto velvi bijusi kapelas telpa,” norāda Šteinberga.

Senlietu krātuve glabā unikālus foto

Kādreizējā muižas saimnieku stāvā tagad atrodas skolas zāle, skolotāju istaba un mācību telpas, bet par grezno deju zāli ir arī kāds skumjš stāsts.

“Baronese Ašberga-Ketlere bija zaudējusi divus mazus bērniņus, un vietējie garām braucot bieži redzēja, ka stāv pie vidējā loga ar aizdegtu sveci. Kad koki vēl nebija tik lieli izauguši kā mūsdienās un nebija saceltas purmsātnieku mājas, labi bija redzami baronu kapi. Viņa skuma pēc mazajiem zaudētajiem bērniņiem,” par muižu stāstījumu turpina Šteinberga.

Purmsātu senlietu krātuvē aplūkojamas fotogrāfijas, kurās var redzēt, kā pagājuša gadsimta 30. gados ir izskatījies kungu telpās, un arī kolekcija ar sadzīves priekšmetiem un darbarīkiem, kas savulaik piederējuši ciema iedzīvotājiem.

“Purmsātnieks ir interesants cilvēks, viņš atnes lietu. Noliek - še, dari, ko gribi, ar to. Kad purmsātniekam saka, pastāsti par to, viņš atrunājas, ko tad es, tu jau pati labāk zināsi,” cilvēkus raksturo Šteinberga.

Pēdējo saimnieku atvase dāvā rožu dobi

Raksturojot purmsātniekus, Šteinberga bilst, ka vispirms jau viņi ir kurzemnieki. Lai arī citu novadu iedzīvotāji kurzemniekus uzskata par lepniem, purmsātnieki tādi neesot.

Bet viņas vecvecmamma savulaik par kādiem kaimiņiem teikusi, ka viņi nav īsti purmsātnieki, jo tikai trešajā paaudzē te dzīvo. Kļūt par īstu purmsātnieku ir visai grūti.

Šteinberga ir purmsātniece septītajā paaudzē, viņas vecvecvecmāmiņa ir strādājusi muižā, bijusi baroneses personīgā istabene. Viņas stāsti nāk no dzimtas, no Emmas Lūķis, kurai bija arī tas gods doties kopā ar baronesi kruīzā pa Baltijas jūru.

Pēdējo muižas īpašnieku Ungernu-Šternbergu piemiņa ir iemūžināta ārpus kungu nama, Ieva Šteinberga rāda sārtus un baltus rožu krūmus, kas zied pie tagadējās skolas ēkas izveidotā dārzā.

“Rožu dobe tapusi nesen sadarbībā ar Ungernu-Šternbergu mazmazmeitu Florenci Belbi. Rožu dārzs ir viņas dāvinājums muižai. Dobē arī izkaisīti kundzes pelni atrodas. Viņa šo ģimenes vietu atklāja jau sirmā vecumā un to izvēlējās par savām mūža mājām. Bērni izkaisīja pelnus te,” par rožu dārzu stāsta Šteinberga.

Savukārt Florences vecvectēva piemiņu glabā divu stumbru osis, kas te audzis no pagājuša gadsimta sākuma un tagad zaru vainaga vietā ir ieguvis glītu jumtu un smaidošu seju.

“To dēvē par baronu osi, tas ir ļoti sens, bija nokaltis. Kļuva pat nedaudz bīstams, un pagasta pārvalde bija izlēmusi, ka jānozāģē. Radās ideja, ka jādod kokam otrs mūžs,” atklāj Šteinberga.

Florence Belbi piekritusi kļūt par krustmāti šim kokam, un ar viņas atbalstu tas ieguvis eko jumtiņu un plāksnīti, kas vēsta, ka to velta savam vectēva baronam Paulam Ādolfam Leonardam fon Ungernam-Štenbergam, kurš 1882. gadā dzimis Purmsātos, miris Parīzē 1948. gadā.

Bet smaidīgo ģīmīti kokam piešķīruši skolas puiši, kas teikuši, ka visiem ir jāredz, ka koks tagad ir priecīgs, jo nav nozāģēts un kļuvis par piemiņas vietu baronam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt