Konstantīns Pupurs, padomju laika disidents un cilvēktiesību aktīvists 1987. gada 14.jūnijā kā Latvijas Universitātes students kopā ar citiem kustības “Helsinki 86” aktīvistiem piedalījās pirmajā pretpadomju demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa.
Padomju miliči neko tādu nebija pieredzējuši, apjukumā nevienu neaizturēja. Un “Helsinku grupa” aicināja atkārtot ziedu nolikšanu 23.augustā, lai pirmo reizi skaļi pieprasītu publicēt Molotova - Ribentropa slepenos protokolus un atzīt vienošanos par noziedzīgu un spēkā neesošu. Milicija šoreiz bija sagatavojusies. Lai neļautu cilvēkiem pulcēties, pie pieminekļa bija novietoti autobusi.
Aktīvisti gribēja šo datumu uzsvērt, bet diemžēl tajā dienā nevarēja tikt pie pieminekļa, visa grupa bija arestēta, atcerējās Pupurs. Un vēlāk aptuveni 2 - 3 tūkstoši izgāja ielās, tā bija viena no pirmajām masveidīgām demonstrācijām.
Tas bija kā pirmā plaisa, caurums padomijas mūrī izsists, salīdzināja Okupācijas muzeja vēsturnieks Ivars Dimdiņš.
Daudziem cilvēkiem tas atvēra acis, šī uzdrīkstēšanas viņus iedvesmoja, pauda vēsturnieks.
Konstantīns Pupurs todien gan nebija Rīgā. Pēc 14.jūnija protesta disidentus izsekoja čekas aģenti. Aktīvisti ieteica viņam aizbraukt no Rīgas, lai varētu darboties, kā viņš saka, neredzamajā pusē, pagrīdē.
Vara toreiz diezgan stipri izgāzās, mēģinot to visu apspiest un ar varu cilvēkus piespiest aiziet, un tad tas process sākas, sekoja 25.marts un tad atkal 14.jūnijs un šis process vairs nebija apturams - sākās mūsu tautas 3.atmoda, stāstīja Pupurs.
Gadu vēlāk 1988. gada 14.jūnijā Konstantīns Pupurs bija tas, kurš cauri visai Rīgai pirmo reizi iznesīs sarkanbaltsarkano Latvijas karogu.
Par pretpadomju darbību draudēja cietums. 1987.gada 23.augustā milicija aizturēja desmitiem cilvēku, arī Valdi Turinu, kurš pamanījās izvilkt plakātu. Vēstures skolotāju par piedalīšanos protesta akcijā padzina no skolas.
Molotova - Rībentropa pakta noslēgšanas 50. gadadienā tauta sadevās rokās. Baltijas ceļā 600 kilometru garumā no Viļņas līdz Tallinai 2 miljoni cilvēku izveidoja dzīvo ķēdi.
Tas parādīja to lielo apņēmību, kas bija šiem cilvēkiem, mūsdienās ir viegli caur internetu sapulcināt cilvēkus, bet toreiz tas notika telefoniski caur radio, ko padomju vara mēģināja traucēt, stāstīja vēsturnieks Dimdiņš.
“Tas bija simbols, ka mēs negribam nekādu autonomiju, jaunu Padomju Savienības modeli, bet 3 neatkarīgas, brīvas valstis,” viņš uzsvēra.
