Padomju laikā daudzi garīdznieki Latvijā tika iznīcināti, dažādi represēti un diskreditēti. Šai tēmai veltīts viens no pētījumiem, ko veic Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija. Šonedēļ publicēts pirmais apskats par šo pētījumu, ko veikusi komisijas pārstāve Krūmiņa-Koņkova.
Apskatā atklāti mehānismi un metodes, kā čeka manipulēja ar baznīcu un centās to piemērot padomju laika noteikumiem. Tas iepazīstina arī ar divu pilnvaroto personībām – Voldemāru Šeškenu un Jūliju Resbergu, kurus PSRS Reliģisko kultu lietu padome bija izraudzījusi darbam Latvijā.
Par Šeškena biogrāfiju ir vairākas versijas – ka viņš dzimis Rīgā, ka viņš ir Krievijas latvietis, viņš pats sevi saucis par latgalieti. Jau pēc pētījuma pabeigšanas izrādījās, ka viņa lieta glabājas Latvijā, un Krūmiņa-Koņkova sola, ka varēs pētījumu papildināt.
Viņa arī pastāstīja, ka čeka Šeškenam pārmeta latviešu valodas nezināšanu, un pēc tam, kad viņu vainoja nespējā tikt galā ar uzdevumiem, viņu no darba atsauca un pēc tam par viņu nav nekādu ziņu.
Šeškena metodes bija kara laika metodes - cilvēki, kas nesadarbojās, tika apcietināti un tiesāti, bet Resbergs vāca kompromitējošus materiālus un speciāli radīja situācijas, lai diskreditētu garīdzniekus.
Apskatā norādīts uz PSRS Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotā Latvijā kontroli pār Latvijas Romas katoļu baznīcu un Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji, īpaši jaunā paaudze, neizprot, kā darbojās VDK, domājot, ka VDK ir tikai Stūra māja kā tāds cietoksnis, bet bija vairākas piesegorganizācijas, kurās bija profesionālie darbinieki, kas vervēja savus ziņotājus, stāstīja pētniece.
Līdz 1960.gadam šie reliģijas lietu pilnvarotie biroji bija Valsts drošības iestāžu organizācijas darbinieki - čekisti, kuri praktizējušies vervēšanā jau Padomju Krievijā trīsdesmitajos gados.
Baznīcas vidē bija čekas aģenti, un dokumenti ļāva atrast norādes, ka ir lietas, kas prasa papildu skaidrojumu, jo ar segvārdu nosaukšanu vēl nepietiek, lai apgalvotu, ka šie cilvēki kādu nodevuši. Lai to izvērtētu, nepieciešami dokumenti, kas glābjas čekas maisos. Un pētnieki var rakstīt pieprasījumus tiem, kas glabā šos maisus, jautājot, vai šādu cilvēku lietas ir maisos. Tas var apstiprināt vai noliegt kāda cilvēka vainu.
Pētniece atzina, ka priekšā vēl daudz darba, būtu jāapzina visas piesegorganizācijas, lai brīdī, kad pētniekiem būs pieeja pie čekas maisiem, būtu skaidrība par to, kas ir publiski pieejams, lai par to nav jautājumu.
Jau ziņots, ka VDK dokumentu izpētes komisija dibināta vairāk nekā pirms gada, bet nekādus pētniecības darbus nevarēja sākt līdz 2015.gada rudenim, jo nebija iespējas algot pētniekus. Komisijas finansējumu turpmāk administrēs Latvijas Universitāte, kopumā komisijai gada sākumā piešķirti vairāk nekā 240 000 eiro.
VDK materiālu izpētes speciālā valdības izveidotā starpnozaru komisija tapusi pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte. Bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018.gada maija beigām, jo jau tagad ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar padomju laika represīvo iestādi.
