#LV99plus: Rīgas atbrīvošana pārsteidz pilsētniekus nesagatavotus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Publikācija veidota LSM.lv seriāla #LV99plus ietvaros, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un izcīnīt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Fakts aiz stāsta: 1919. gada 22. maijā vācbaltiešu, latviešu un krievu apvienotie spēki ieņēma Rīgu. Pretlieliniecisko spēku panākumi bija pārsteidzoši strauji. Tik ātru Rīgas krišanu negaidīja pilsētā neviens negaidīja. Vairāk par 22. maija notikumiem lasiet Jāņa Šiliņa rakstos par Rīgas atbrīvošanu un ''balto'' teroru.

Vēl tagad man trīc rokas un galva griežas. Jūtos slima. Mani nomāc kas līdzīgs nelabumam. Esmu vīlusies, dusmīga, nikna, bezspēcīga. Vēl vakar no rīta pat nevarēju iedomāties, ka notiks tik šaušalīgs pavērsiens. Tobrīd visas manas domas bija vērstas uz vēlēšanu cīņu.

Vakar bija pienākusi kārta balsot dzelzceļa darbiniekiem. Tāpēc mums ar Annu, eseru partijas aktīvisti, bija paredzēts apstaigāt lielākos dzelzceļa mezglus, lai uzrunātu turienes strādniekus. Izdomājām sākt pie Aleksandra vārtiem un tad pakāpeniski virzīties uz Torņakalna pusi. Tobrīd lielākais drauds šķita plintnieču patruļas. Bet mēs bijām pārliecinātas par savu spēju atrunāties, gājām bez bailēm.

Pēc tikšanās uz Marijas un Romānova ielas stūra abas ar Annu uz brīdi ieklausījāmies. No Pārdaugavas puses varēja dzirdēt klusu dunoņu. Tik tikko saklausāmu. Tik vāju, ka pat attālāk braucušu ratu klaboņa to nomāca.

Jau pie pašiem Aleksandra vārtiem Anna pabikstīja manu plecu un ar pirkstu rādīja debesīs. Tur bija redzamas trīs lidmašīnas. Abas vērāmies debesīs. Es domīgi vaicāju, vai tie patiesi varētu būt vācieši. Anna teica, ka tas gan būtu neierasti. Stučka pēc Jelgavas krišanas esot stingri paziņojis, ja virs Rīgas parādīsies kaut viena vācu lidmašīna, par to ķīlnieki samaksās ar savām dzīvībām. Vācieši neuzdrošinātos šādi riskēt. Viņasprāt, tās varētu būt Sarkanās armijas lidmašīnas. Varbūt arī artilērijas dunoņa ir saistīta ar Sarkanās armijas uzbrukumu, lai atbrīvotu Kurzemi. Ak, kā Anna kļūdījās!

Jau pie sliedēm mūsu omulīgu sarunu ar pulciņu dzelzceļa darbinieku, kuru interese gan vairāk šķita kā iespēja parunāt ar jaunāka gadagājuma biedrenēm nekā ar politisko vēstījumu, pārtrauca jau daudz skaļāki blīkšķi no Pārdaugavas puses. Kāds no strādniekiem skrēja lejā no tilta, aizelsies bļaudams – lidmašīnas met bumbas uz Rīgu. Jezga piesaistīja darbu vadītāja uzmanību. Viņš ar sarkanu seju metās mums klāt un niknā balsī bļāva, lai mēs abas, aitas tādas, beidzam traucēt godīgu darbu. Ja viņš kaut reizi vēl redzēšot mūs te, pats personīgi parūpēšoties, lai mūs tiesā revolucionārais tribunāls. Mūsu aģitācijas darbs te bija beidzies.

Gājām atpakaļ uz centra pusi pa Marijas ielu. Pārrunājām situāciju un izlēmām, ka tik saspringtos apstākļos labāk nevienu nekaitināt ar politisko aģitāciju. Vēl patiešām nonāksim zem revolucionārā tribunāla. Prātīgāk būtu uzzināt, kas īsti notiek. Varbūt eseru partijas kantorī kāds zinās labāk.

Kantorī visi turpināja savas ikdienas lietas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Visu prāti bija vērsti uz vēlēšanām. Tikmēr redaktori nodevās dzīvām diskusijām par nākamā ‘’Uz priekšu!’’ ievadraksta tēmu. Biedrs Pļaviņš mums paskaidroja, ka satraukumam neesot pamata. No drošiem kanāliem lielinieku valdībā esot zināms – naktī vācieši mēģinājuši veikt pārsteiguma uzbrukumu Rīgai. Tomēr jau agrās rīta stundās tas esot pilnībā apsīcis. Kara komisariāts pat esot sazvanījies ar fronti. Telefona sarunā virsnieki no frontes apliecinot, nekāda vāciešu virzīšanās uz priekšu vairs nenotiekot. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri esot izveikuši vairākus veiksmīgus pretuzbrukumus, un vācieši esot cietuši lielus zaudējumus. Rīga esot pilnīgā drošībā un neesot nekāda pamata satraukumam. Kara komisariātā visi esot ļoti priecīgi par saņemtajām ziņām un jau kaļot plānus Kurzemes atkarošanai. Anna smaidot sacīja: ‘’Redzi, Antonij, es tak teicu, ka skaņas no frontes vēsta par Kurzemes atbrīvošanu.''

Izlēmām kantorī atvilkt elpu un izdomāt, ko darīt tālāk. Ja tagad sāksies lielas militāras operācijas, tad patiešām labāk netraucēt dzelzceļnieku darbu ar politisku aģitāciju. Aizdomīgi vien šķita, ka lidmašīnu bombardēšana nenorimās.

Ar Annu un kādu jaunu rakstvedi, visumā pievilcīgu puisi, bijām iegrimuši dziļās diskusijās par labāko ceļu uz komunismu. Pēkšņi durvis atrāva vaļā kāds aizelsies un pārsvīdis stāvs. Tas bija biedrs Kārkliņš: ‘’Vācieši... Uz Lībekas tilta ir vācieši!’’

Biedrs Purviņš sarauca pieri: ‘’Tu kaut ko jauc. Nekādu vāciešu uz tilta nevar būt. Vienīgi mūsu puiši, kas dodas atkarot Jelgavu.’’

‘’Tie ir vācieši,’’ aizlauztā balsī attrauca Kārkliņš. ‘’Uz Lībekas tilta notika slaktiņš. Kara skolas kadeti… viņi devās maršā pa tiltu uz Pārdaugavu… Viņi bija gandrīz tikuši līdz tilta galam, kad pēkšņi uz viņiem sāka birt svina lietus. Gandrīz visi nopļauti… Un tad no slēptuvēm parādījās vācieši.’’

‘’Tas nav iespējams…’’

‘’Ir! Vācieši jau ir pāri tiltam. Viņi ir šeit, tepat pāris kvartālus no kantora. Mums tūlīt pat ir jāvāc visas mantas, jāslēpjas!’’

Kantorī sākās drudžaina darbība. Anna metās kaut ko kārtot, bet es izlēmu doties pie saviem vecākiem. Cēli būtu teikt, ka man tobrīd rūpēja viņu liktenis. Bet tie būtu meli. Man bija... nē, vēl aizvien ir ļoti, ļoti bail. Tik ļoti bail, ka visas domas par politiku pagaisa. Dziļi iekšēji jutu, ka vien pie viņiem es varētu patverties. Viņi tomēr ir buržuji, viņiem kontrrevolucionāru atriebība varētu iet secen…

Pa Marijas ielu uz centra pusi soļoja kolona ar plintniecēm. Ik pa brīdim atskanēja skaļi blīkšķi. Tās vairs nebija lidmašīnas bumbas. Tā bija artilērijas šāviņu skaņa. Raitā solī devos uz vecāku dzīvokli. Sastapu mājās mammu. Viņa satraucās par tēvu, kurš nebija vēl pārnācis mājās. Izstāstīju, kas notiek. Viņa pārmeta krustu un noskaitīja vēlreiz lūgšanu - kaut Dievs spētu pasargāt tēvu.

Tēvs pārradās pēc kādas stundas labā omā. Viņš esot redzējis, kā no namu logiem godīgi pilsoņi apšauda lieliniekus. Rīga esot atbrīvota. Māte, noklausījusies viņa teiktajā, arī sāka smaidīt. Vien es sēdēju pie galda ar bālu seju.

‘’Pareizi,’’ māte attapās, ‘’mums tak tevi ir jānoslēpj. Nāc, meitiņ, būs labi. Vācieši nav nekādi zvēri kā tavi sarkanie. Kulturāli cilvēki. Varbūt tevi pašu nevajag slēpt, bet visas tās tavas sarkanās avīzes un sociālistu grāmatas. Tās gan labāk sadedzināt. Ja kāds nāks un prasīs, teiksim, ka Priedes jaunkundze ir godīga jaunkundze. Viņai nekādas daļas par politiku. Un uzvilksim tev vēl cienījamākas drēbes mugurā. Neviens pat nepateiks, ka tev kādreiz bijusi saistība ar strādniekiem un visādām pabirām.’’

Apgūlos gultā un tā arī līdz šim brīdim nespēju piecelties. Tikmēr māte vakardienas pēcpusdienu pavadīja, kamīnā dedzinot visas manas mantas, kas viņai šķita aizdomīgas. Liesmas paņēma vienu grāmatu pēc otras, bet māti process darīja vēl līksmāku. Vienīgais, ko paglābu, bija dienasgrāmata. To es noslēpu zem sava matrača.

Nakti nogulēju caurā miegā. Māte mani visu dienu uzmanīja. Teica, lai nekur neeju. Tikmēr tēvs izgāja apstaigāt pilsētu. Ap pusdienas laiku viņš atgriezās mājās un sajūsmināts paziņoja: ‘’Rīgā ir ienākuši arī Baloža karavīri. Sarkanie ir pilnīgi patriekti no Rīgas! Rīga ir brīva’’. Jā, brīva priekš buržujiem, bet zaudēta strādniekiem...

*1919. gada 23. maija ieraksts dienasgrāmatā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti