#LV99plus: Maskavā vēršas plašumā represijas pret buržujiem

Fakts aiz stāsta: Ieilgstot pilsoņu karam Krievijā sāka plosīties bads un dažādas sērgas. Situācija bija īpaši kritiska lielajās pilsētās, tostarp Maskavā. Tāpat ar vien plašumā izvērtās dažādas represijas pret vidusšķiru un agrāko aristokrātiju. Rezultātā daudzi nepareizajiem sabiedrības slāņiem piederīgie izvēlējās doties bēgļu gaitās.

Veroties ielas pretējā pusē, sākotnēji ar grūtībām spēju noticēt, ka tur atpazītā seja patiesi pieder manam senajam paziņam Ļebedeva kungam. Neticīgi pētīju šo stāvu, līdz pretimnācējs, ievērojis manu uzmanību, apstājās. Nelielam apjukuma brīdim sekoja Ļebedeva kunga izsauciens: ‘’Balašova kungs, sen neredzēts!’’

Turpmākā pusstunda pagāja sarunās. Ļebedeva kungs no Kurzemes izbrauca evakuācijas laikā un pēdējos gadus nodzīvoja Maskavā, kuru pameta vien augusta beigās. To gan drīzāk varētu nosaukt par izbēgšanu, jo tas izdevās vien ar kukuļu un veiksmes palīdzību.

Pēc Ļebedeva kunga stāstītā, Maskavā dzīve balansē starp grotesko un šaušalīgo. Viss kā nebeidzamā karnevālā – boļševiki pasaules kārtību ir apgriezuši kājām gaisā, vien beigas šai maskarādei nav redzamas. Ironiskā kārtā marksistu tik ienīsto šķiru sistēmu ir aizstājusi jauna. Sabiedrības augšgalā atrodas partijas biedri. Zem tiem dažādu valsts iestāžu, tagad komiteju, darbinieki, tad seko strādnieki. Pašā apakšā ‘’bezdarbnieki’’ -  inteliģence un buržuāzija. Bezdarbnieki, jo jebkas, kas nav saistīts ar darbu valsts iestādēs vai fabrikās, ir uzskatāms par bezdarbu.

Pilsētā plosās bads un pārtiku nopirkt ir gandrīz neiespējami. Viss grozās ap kartiņu sistēmu, kas ļauj divām augstākajām šķirām dzīvot samērā komfortabli. Partijas biedriem pienākas mārciņa maizes dienā, bet valsts darbiniekiem pusmārciņa. Tam visam klāt vēl tas, ko uz doto brīdi var dabūt. Strādniekiem jau jāknapinās vien ar ceturtdaļmārciņu un papildus produkti ar līdz viņiem nonāk retāk. Buržujiem, tiem lemts mirt lēnā bada nāvē.

Naids pret buržujiem, kam, protams, piederēja arī Ļebedeva kungs, ir liels. Ja izej uz ielas zolīdā apģērbā, problēmas garantētas. Pirms apguvis šo mācību, Ļebedevs piedzīvojis gan fizisku iespaidošanu no pašpasludinātiem strādnieku šķiras aktīvistiem, gan nopratināšanas no miličiem. Visās šādās saskarsmēs Ļebedevam nācies šķirties no visa, kas proletāriešiem un miličiem varētu šķist vērtīgs.

Droši nav arī mājās. Naktīs buržuju mājas apbraukā kratīšanas brigādes. Par to, vai tie ir čekisti, miliči vai pašdarbnieki skaidrības īsti nav. Agrās rīta stundās zvans pie durvīm un tad visu dzīvokli izstaigā tēvaiņu bars. Viss, kas šķiet tīkams, kļūst par ‘’tautas īpašumu’’. Ļebedeva kunga dzīvoklis šādi kratīts 2 reizes. Otrajā savākta pat visa gultas veļa, divi veci virssvārki un necils naktsgaldiņš. No problēmām ir viens glābiņš – jāstājas komunistu partijā. Daudzi tā darījuši, līdz boļševiku spice sapratusi, ka partiju pārpludina buržuji. Tagad tiekot pievērsta lielāka uzmanība kadriem un paredzama tīrīšana.

Tikmēr strādnieki pasludināti par augstākajiem kungiem. Algas astronomiskas, bet, kur tās notērēt, nav skaidrs. Pārtikas, drēbju un citu normālu patēriņa preču tak nav. Atliek vai nu pa kino, teātriem un koncertiem apkārt staigāt vai nodoties dzeršanai un deju sarīkojumiem. Viss atkarīgs no kultūras līmeņa.

Šādām izdarībām daudz brīva laika, jo pirmo reizi Krievijā ir ieviesta 8 stundu darba diena. Nevienam pat nenāk prātā kaut minūti ilgāk strādāt. Ja tas vēl notiek fabrikās vai valsts iestādēs, tad problēmu maz. Bet tādos pašos uzskatos ir arī kaprači un zārku vedēji. Bads un slimības parūpējas par to, ka nelaiķu netrūkst. Visu miroņu aprakšanai kapračiem būtu jāstrādā visu diennakti, bet šie tiklīdz astotā stunda nosit pazūd no darba. Tā pie kapsētām stāv garas rindas ar zārkiem. Un jo dienas tās paliek arvien garākas, izplatot ap sevi nelāgu smaku, kas jūtama arī tuvējos kvartālos. Ar to Ļebedeva kungs noslēdza savus šausmu stāstus un pārmeta krustu pateicībā par izkļūšanu no šī murga.

*1919. gada 18. septembra ieraksts dienasgrāmatā.