#LV99plus: Britu karakuģi apšauda Bermonta spēkus pie Liepājas

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Fakts aiz stāsta: 1919. gada 2. novembrī sākās Bermonta spēku uzbrukums Liepājai. Jau no pirmajām kara darbības dienām Latvijas armijai atbalstu sniedza britu karakuģi.

Rīta pusi pavadījām, sēžot ar māsu un bērniem un dzerot tēju. Bijām ieslīgušas omulīgās sarunās un pat nemanījām, ka pulkstenis tuvojas pusdienlaikam. No patīkamā un ģimeniskā miera skarbajā ārpasaules realitātē mūs atgrieza pēkšņi dārdi no ostas puses. Sākotnēji reti, bet jau pēc brīža regulārām zalvēm.

Māsas mazā meitiņa sāka histēriski raudāt, un abas centāmies viņu nomierināt, kaut pašu rāmums bija vien maska. Bija jāsaņemas, lai pārvarētu roku trīci, jo vājumu bērniem šādos brīžos rādīt nedrīkst. Lai gan pēcpusdienā zalves beidzās, izlēmām drošības pēc no mājas šodien labāk ārā neiet.

Pret vakaru mājās pārradās māsas vīrs, un apgaismoja mūs par notikumiem. Šāvienus raidīja ostā novietotie britu kuģi, kas turpmāk sniegs atbalstu latviešu spēkiem. Pirms divām dienām māsas vīrs, uzzinot par Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukuma sākumu, šķita enerģiska optimisma pārņemts un izteica cerību, ka vācu karavīri padzīs latviešus. Bet tagad, uzzinot par britu iesaisti, viņš bija sašļucis. Mani gan vairāk uztrauc jaunu kauju izcelšanās, pat vienalga kurš valda. Lai tik beidzot miers.

*1919. gada 4. novembra ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti