Latvijas vēsturē plaši pētīta ir latviešu nācijas veidošanās 19.gadsimtā, taču daudz mazāka uzmanība ir pievērsta šī procesa priekšvēsturei, proti, kā tas notika, ka no Latvijas sentautām aptuveni sešu gadsimtu laikā pakāpeniski izveidojās mūsu tauta.
Tieši par to tad arī vēsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunā izstāde. Ekspozīcijas pirmajā zālē var uzzināt, kā mainījās Latvijas teritorija no 10. līdz 19.gadsimtam un līdz ar to arī tajā mītošo cilvēku tradīcijas.
Īpašs pavērsiena punkts bija kristietības ienākšana 13.gadsimtā. Kādas izmaiņas tā atnesa, izstādē atklāj stāsti par ģimenes godiem - kristībām, precībām un bērēm. "Vārds "kristības" pats par sevi jau liecina, ka tas nebūs nekāds sens rituāls, ka tas tiešām radies saistībā ar kristietību. Par precībām runājot, viduslaiku avotos ir ļoti fragmentāra informācija par to, kādas tās bija sentautām. Ir tikai informācija, ka 13.gadsimtā lībiešiem ir pastāvējusi daudzsievība. Otra lieta, kas ilgi vēl rakstītajos avotos parādās, ir līgavas zagšana. Bet līdz ar kristietību ienāk jauns rituāls - derības. Par ko liecina arī mums šeit izstādītie priekšmeti, piemēram, derību saktas," skaidro izstādes idejas autors Vitolds Muižnieks.
Sākot ar 13.gadsimtu, pamazām sentautu tradīcijas izzuda arī bērēs, nostiprinājās vienots mirušo apbedīšanas veids Latvijā. "Proti, netiek vairs veikta mirušo kremācija, bet izplatās skeletu apbedījumi. Visilgāk mirušo kremāciju praktizē kurši - līdz pat 15.gadsimtam. Tāpat nostiprinās mirušo orientācija ar galvu rietumu virzienā un skatu uz austrumiem, kas ir saistībā ar Kristus otro atnākšanu, ar Pastaro tiesu," stāsta Vitolds Muižnieks.
Izstādes otrajā zālē latviešu tautas veidošanās procesus var izzināt, aplūkojot rotas, apģērbus un sadzīves priekšmetus. "Mēs sākam ar kuršiem, turpinām ar zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem un lībiešiem. Faktiski tās ir sentautas, uz kuru bāzes tad arī veidojās latviešu tauta," norāda Vitolds Muižnieks.
Izstāde atklāj, ka sev raksturīgās iezīmes katra sentauta saglabā atšķirīgi. Tā, piemēram, zemgaļi savas krūšu važiņrotas saglabā tikai līdz 15.gadsimtam, bet latgaļi un sēļi sev raksturīgo rotu - kauri gliemežvākus - pat līdz 19.gadsimtam.
Ļoti interesanta izstādes sadaļa ir sieviešu tērpu rekonstrukcijas, kas izveidotas tieši šai izstādei. 14.gadsimta tērpi saglabājuši vēl ļoti daudz no sentautu raksturīgajām iezīmēm, bet 17.gadsimta tērpā jau redzamas būtiskas izmaiņas. "No senākiem laikiem ir saglabājies villaines rotāšanas princips, bet viss pārējais, piemēram, brunču piegriezums, jau ir jauns. Ir pilnīgi cita tipa rotas. Piemēram, šīs metāla jostas nāk no Viduseiropas, tāpat saktu veidi. Parādās jau baltā villaine, jo pirms tam gandrīz visas villaines ir tumši zilas," stāsta viena no izstādes autorēm Irita Žeiere.
Ir arī izstādes sadaļa, kur ceļš uz latviešu tautas veidošanos ir izstāstīts caur keramikas traukiem, proti, secīgā kārtībā eksponēti keramikas podi no 11.gadsimta līdz 20.gadsimta sākumam. "Stāsts ir ne tikai par pašu trauku, bet arī par tiem, kas šos traukus ir darinājuši un lietojuši. Tas ir stāsts arī par tehnoloģijām, kad latvieši iemācās virpot, kad viņi sāk glazēt traukus, kad sāk zīmēt ornamentus, un kā ir veidojies tas, ko mēs šodien saucam par mūsu nacionālo bagātību - podniecību," stāta keramikas speciāliste Baiba Dumpe.
Izstāde "Ceļā uz latviešu tautu" apskatāma Latvijas Nacionālā vēstures muzeja šī brīža telpās Brīvības bulvārī. Tās materiālus iecerēts izmantot arī jaunajai ekspozīcijai, ko plānots veidot pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī. Izstāde būs skatāma līdz 2016.gada septembrim.
