Kalendāri latviešu lasošajā sabiedrībā ienāca 18. gadsimta otrajā pusē. Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem bija tikai divi kalendāri: Stefenhāgena drukātais kalendārs Jelgavā un Hekera Rīgā iespiestais "Vidzemes kalendārs".
Latviešus kādreiz dēvēja par kalendāru lasītāju tautu, jo zemnieku sētā kalendārs nereti bija vienīgā laicīga satura grāmata.
Latviešu kalendāri tika strukturēti pēc vācu kalendāru parauga. Tajos varēja rast ziņas ne tikai par vārdu dienām, dienas un nakts garumu, Mēness fāzēm, Saules aptumšošanos, tirgiem dažādās vietās. Tur varēja lasīt priekšrakstus bērnu audzināšanā, agrotehniskus padomus, ieteikumus veselības kopšanā un veterinārijā, izskaidrojumus dažādām dabas parādībām. Interesenti varēja iepazīt populārzinātniskus rakstus, kā arī nelielus vēsturiskus un ģeogrāfiskus aprakstus par dažādām pasaules vietām.
Kalendārs nekad nav bijis tikai dienu rādītājs, tas centās būt enciklopēdija un padomdevējs dažādām dzīves situācijām.
Kalendāros iespiestie teksti parāda sava laika zināšanu līmeni astronomijā, medicīnā, ģeogrāfijā, meteoroloģijā, botānikā. Šeit ievietotā beletristika veidoja tā laika sabiedrības literāro gaumi.
Iesākumā lasītājiem tika celtas priekšā fabulas, pasakas, nelieli stāstiņi un dzejas gabali. Vēlākos laikos kalendāros parādās hronoloģiskas ziņas par vēsturiskiem notikumiem, pasta un braukšanas biļešu tarifiem, svariem un mēriem, pamudinājumi iegādāties grāmatas, sadzīvei un lauksaimniecībai noderīgas lietas.
Laikam ritot, kalendāru nosaukumu un drukāšanas vietu skaits vērsās plašumā. Tie bira kā no pārpilnības raga. Sākās novadu un dažādu nozaru kalendāru izdošana.
20. gadsimta sākumā un vidū nozaru kalendāru klāsts bija milzīgs, tie domāti dažādām gaumēm un vajadzībām. Kalendāri biškopjiem, zemniekiem, lauksaimniekiem, dārzkopjiem, zvejniekiem, jūrniekiem, medniekiem un makšķerniekiem, dažādu konfesiju ticīgajiem, skolēniem un studentiem, policistiem un aizsargiem, kalendāri sievietēm, mājsaimniecēm un dabas draugiem.
Katrs lasošais latvietis varēja izvēlēties sev tīkamāko, piebilst LNB speciālisti.
Piemēram, kalendāros sievietēm un mājsaimniecēm ievietoti raksti par sieviešu tiesībām, viņu sasniegumiem, izglītību, arodiem un amatiem dažādās pasaules valstīs. Tur lasāmi nelieli prozas un dzejas darbi, anekdotes, skatāmi liriski un satīriski zīmējumi.
Lielāka uzmanība šajos kalendāros pievērsta mājas uzkopšanai, ēdienu gatavošanai, mājas un ērtas virtuves iekārtošanai, apģērba kultūrai, jaunākajām pasaules modes tendencēm.
Aprakstīti jaunākie sasniegumi tehnikā, kas atvieglo ikdienas soli namamātei. Tur var atrast ieteikumus, kā izbrīvēt laiku no mājas darbiem, lai sieviete varētu baudīt svētdienu līdz ar ģimeni.
Vērība tiek pievērsta uzvedības kultūrai, jo kurš gan cits, ja ne māte, mācīs savus bērnus un ne tikai viņus labā uzvedībā. Lasāmi norādījumi, kā pieklājas izturēties pie galda, ko runāt viesībās, kā rīkoties teātra apmeklējuma laikā, kā uzvesties, apceļojot dzimto zemi un ārvalstis. Kalendāros to visu var atrast, izlasīt, apdomāt un galvenais – iegaumēt. Uzvedības ieteikumi un noteikumi savu aktuālitāti joprojām nav zaudējuši, atzīmē LNB.
