Kā no Rīgas laikraksta «Segodņa» baidījās, to cienīja, izmantoja un nogalināja

“Ar šo griežos pie jums ar savu neapmierinātību par “Segodņa” un “Segodņa večerom” rīcību attiecībā uz uzņēmumiem par pareizticīgo svinībām Daugavpilī. Mūsu augstāko Valsts vadītāju ģīmetnes ievietotas otrajā un trešajā vietā, nevis pirmajā, kā to ir izdarījušas latviešu avīzes.” Tas ir Latvijas “instancēm” nosūtītas anonīmas vēstules teksts, kuram ir paraksts “pilsonis”. Taču apsūdzības nelojalitātē trīsdesmito gadu beigās ir tikai viena puse laikraksta “Segodņa”  (“Сегодня”, “Šodien”, 1919-1940) attiecībām ar varu.

ĪSUMĀ: 

Perinatālā perioda konflikts

Droši vien pati “Segodņa” parādīšanās 1919. gada 14. septembrī daļēji bija rezultāts konfliktam starp nākamās redakcijas kodolu un jaunās Latvijas Republikas cenzūras iestādi. Republika bija jauna, taču attieksme pret presi bija piesardzīga – ka tikai kaut kas negadās. Uz īsāku vai ilgāku laiku aizliegt laikraksta iznākšanu bija ierasta lieta.

1919. gada augustā žurnālistu Jakova Bramsa, Nikolaja Kozireva (viņš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Nik. Berežanskis un vēlāk kļuva par “Segodņa” ienaidnieku), Mihaila Cvika (Mironova), Mihaila Eļjašova un citu izveidotais laikraksts “Narod” (“Народ”, “Tauta”) tika slēgts divas nedēļas pēc tam, kad bija sācis iznākt. Slēgšanas iemesls bija it kā apmelojošs raksts par vienas no ebreju partijām pārstāvja atsaukšanu no Tautas padomes. Tajā pašā dienā tā paša iemesla dēļ tika slēgts vēl viens rīta laikraksts krievu valodā “Novoje rižskoje slovo” (“Новое рижское слово”, “Jaunais Rīgas vārds”). Abi izdevumi 1919. gada 10. septembrī publicēja Apvienotās ebreju sociālistiskās strādnieku partijas paziņojuma tekstu. Šis paziņojums bija reakcija uz Tautas padomes apspriestajiem “ebreju valodas” – jidiša – izmantošanas ierobežojumiem.

Divi raksti avīzēs “Narod” un “Novoje rižskoje slovo” par “ebreju pārstāvja atsaukšanu”.

Spītīgās redakcijas nolēma vienoties un “sadalīt” Rīgas krievu preses tirgu (tobrīd to drīzāk varēja dēvēt par tirdziņu) – vakaros turpināja iznākt laikraksts “Eho” (“Эхо”, “Atbalss”), kas piederēja aizliegtās avīzes “Novoje rižskoje slovo” izdevējam, bet vakanto rīta laikraksta vietu ieņēma tikko pasaulē nākusī “Segodņa” “Narod” reinkarnācija.

Avīze bija tikko sākusi iznākt, kad 1919. gada oktobrī izraisījās jauns konflikts. Redakciju sāka turēt aizdomās par simpatizēšanu Rīgai uzbrūkošajai Bermonta-Avalova armijai. Laikrakstu slēdza uz vairākām dienām. Gadu vēlāk, “Segodņa” pirmajā jubilejas numurā 1920.gada 26.augustā, programatiskajā rakstā “Cīņas un darba gads” Nik. Berežanskis par šo gadījumu atceras šādi: “Traģiskā stāvoklī Bermonta uzbrukuma Rīgai melnajās nedēļās īpaši izrādījāmies mēs. Lai gan mūsu pozīcija attiecībā uz Bermonta avantūru bija pilnīgi atklāta un nepieļāva nekādu divdomīgu interpretāciju, (..) pret mums bija vērstas Rīgas aizsardzības īpašo iestāžu sevišķas aizdomas. Šāda neuzticība un aizdomīgums vēl jo vairāk ķērās pie sirds, bija netaisnīgs un apvainojošs, jo laikrakstam tad nācās pārdzīvot savas vēstures briesmīgāko lappusi.” (Runa bija par “Segodņa” finansiālajām grūtībām.)

1920. gada aprīlī kārtējo reizi cenzūra pauda neapmierinātību. Šoreiz iemesls bija indīgs feļetons par ārpolitikas tēmu, kura būtību mūsdienās varētu saprast vienīgi vēsturnieks.

Un atkal darba pārtraukums uz trim dienām. Šoreiz “Segodņa” redakcija neklusēja un publicēja rakstu ar izaicinošu virsrakstu “Preses brīvība”, kurā pauda cerību, ka karastāvoklis beigsies, nepieciešamība pēc cenzūras izzudīs un Latvijas prese kļūs patiesi brīva. Laikraksta saruna ar varu ir tik intonatīvi bagāta un neviennozīmīga, ka nav iespējams to šeit nepublicēt pilnībā:

”Laikraksts “Segodņa” tika slēgts uz trim dienām par to, ka publicēja rakstu, kurā bija Latvijai draudzīgām lielvalstīm apvainojoši izteikumi. Pareizāk sakot – par to, ka nodrukāja feļetonu, kurā rotaļīgā formā tika skartas dažas politiskas tēmas, un, pēc ieceres, tam bija jāizraisa vidējā lasītāja un, vēl jo vairāk, diplomātu iecietīgs smaids. Ja šai lietai nebūtu ārkārtējs raksturs, mēs, droši vien nenāktu klajā ar iebildumiem. Jo mēdz būt sodi, par kuru būtību neko nevar teikt. Taču šajā gadījumā runa ir par parādību, kas preses vēsturē ir nedaudz neparasta.

Norādām jau laikus – mūsu iebildumi nav vērsti ne pret Latvijas varas iestādēm, ne pret Latvijas kara cenzūru. Uzmanīgā izpratne, ar kuru preses darbinieki ierasti sastopas Latvijas valsts varas institūcijās, nedod iemeslu sūdzībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dienās, kad pa valsti siro uzpirkti Vācijas un komunistiskā imperiālisma aģenti, nevar pieprasīt nekavējoties atcelt visus pilsonisko brīvību ierobežojumus.

Par valsts preses likteni demokrātiskajā Latvijā nav jāsatraucas. Ar pārliecību var prognozēt, ka pēc tam, kad visās frontēs būs noslēgts miers, Latvijas Satversmes sapulce pasludinās pilnīgu preses brīvību   un dos iespēju visiem strāvojumiem bez izņēmuma atklāti sludināt savas idejas. Tad cita starpā atsāks darbību uz laiku slēgtais laikraksts “Narod”, mūsu neilgais priekštecis.

Taču mēs uzskatām par nepieciešamu un savlaicīgu vērsties pie aprindām, no kurām jūtama neapmierinātība par mūsu laikraksta virzienu. Vai tiešām šie uzmanīgie lasītāji, kas pamanījuši ironisku izlēcienu feļetonā, vēl līdz šim nav ievērojuši laikraksta pamatorientāciju – uz sabiedrotajiem? Vai tiešām viņi nav pamanījuši, ka mēs orientējamies uz Rietumu demokrātijām, esam uzticīgi demokrātiskajām tradīcijām, kādas ir krievu inteliģencei, kas neatlaidīgi un nelokāmi vērsusies pie Rietumu tautām pēc atbalsta, no tuvināšanās ar Rietumiem smēlusies spēkus darba turpināšanai? 

Un ja viņi ir pamanījuši mūsu laikraksta izlēmīgo kursu uz Rietumiem, tad kāpēc katru mūsu publikāciju, kas norāda uz sabiedroto ārpolitikas kļūdām, šīs kļūdas labvēlīgi kritizējot, viņi nenovēršami uztver kā kareivīgu uzbrukumu sabiedroto valstu cieņai, kas prasa represijas?

Pašā Anglijā daudz biežāk nekā citās valstīs neatkarīgie preses izdevumi visai asi izsakās par Loida Džordža ārpolitiku, pierāda, ka viņa aizraušanās ar preču apmaiņu, ar neeksistējošiem kooperatīviem draud ar lielinieciskā ugunsgrēka izplatīšanos un Eiropas kultūras sabrukumu. Un ne Loidam Džordžam, ne arī kādam no angļu diplomātiem, lai cik sāpīgi viņus neaizskartu laikrakstos izteiktās apsūdzības, pat prātā neienāk tas, ka varētu aizbāzt muti rakstu autoriem.

Vēl vairāk – mums vēl nesen gadījies redzēt Anglijas nedēļas laikrakstu numurus, kuros bija visnotaļ niknas premjerministra un valdības ministru karikatūras.  Salīdzinājumā ar šo karikatūru parakstiem mūsu feļetonista epitetu var uzskatīt par mīlināmu vārdu no Zālamana augstās dziesmas.

Ja angļu presei nopietnā un humoristiskā garā ļauts polemizēt par valdības politiku, tad kāpēc gan mums, kuri daudz detalizētāk pārzina situāciju kaimiņos esošajā Padomijā, pievērt acis uz neapšaubāmajām Anglijas premjera kļūdām?” 

Nav zināms, kādas sekas izraisīja šī vēršanās pie “neapmierinātajām aprindām”. Visnotaļ iespējams, ka jautājums publikācijas noslēgumā tā arī neguva atbildi, taču, kā mēdz teikt, mieles palika.

Krustugunīs

Visā pastāvēšanas laikā laikraksta “Segodņa” redakcija apzinājās, ka to mēģināja ietekmēt divi spēki – šķietami viens otram pretimstāvoši, tomēr tie bieži izmantoja identiskus paņēmienus.

No vienas puses, bija acīmredzams, ka jaunā Latvijas valsts cenšas izveidot (ja vēlaties, iedvesmot, atbalstīt) laikrakstu krievu valodā – visādā ziņā patīkamu, viegli vadāmu no augšas. Līdzīgas avīzes (piemēram, “Utro” (“Утро”, “Rīts”) Rīgā tika izdotas, taču neguva lasītāju piekrišanu.

No otras puses, tikpat acīmredzami bija lielās kaimiņvalsts centieni izveidot (ja vēlaties, iedvesmot, atbalstīt) laikrakstu krievu valodā savu interešu virzīšanai Latvijā. Divdesmito gadu sākumā padomju misija uzturēja laikrakstu “Voļa” (“Воля”, “Brīve”) (šī avīze tika drīz vien atmaskota un slēgta), vēlāk - “Novij putj” (“Новый путь”, “Jaunais ceļš”).

Kā apgalvo pētījuma “Krievu prese Rīgā: no laikraksta “Segodņa” 30. gadu vēstures” (“Русская печать в Риге: из истории газеты “Сегодня” 1930-х годов”*) autori, “pirms  “Novij putj” dibināšanas padomju iestādes mēģināja vienoties ar laikraksta “Segodņa” redakciju, lai to izmantotu saviem propagandas mērķiem. Priekšlikums tika nodots ar B. Poļaka starpniecību, taču tika noraidīts”.

“Novij putj” Rīgā pastāvēja līdz 1922. gada pavasarim. Redzot lielo krievu emigrantu pieplūdumu Berlīnē, PSRS savu uzmanību pārvirzīja uz turieni.

Ne reizi vien laikraksts “Segodņa” bija visaugstākā līmeņa aizkulišu diplomātisko sarunu epicentrā. Apsūdzības spiegošanā pret PSRS un monarhistiskās sazvērestībās padomju misijas ieteikumi slēgt neērto izdevumu bija tieši laikā “Segodņa” Rīgas konkurentiem un vietējai varai, kas ne reizi vien pamatīgi “dabūja pa cepuri” “Segodņa” ievadrakstos. Bet 1932. gada sākumā, kad tika nolemts ierobežot mazākumtautību valodu lietojuma jomas, redakcijas uzbrukumi izglītības ministram Atim Ķeniņam kļuva par mērķtiecīgu kampaņu – Ķeniņa vārds nenozuda no “Segodņa” lappusēm. Nereti viņš kļuva par indīgu karikatūru varoni, turklāt jebkāda iemesla dēļ.

Civis’a karikatūra

“Mūsu eksportprece”

Taču tikai pirms dažiem gadiem – “Segodņa” jubilejas numurā 1929.gada septembrī – laikraksts publicēja sev adresētus apsveikumus no augstām Latvijas valdības amatpersonām. Kārlis Ulmanis, šķiet, ne bez lepnuma dēvēja “Segodņa” par “mūsu eksportpreci”, tomēr neaizmirstot apsveikuma tekstā iekļaut pāris dzēlību: “Atceros “Segodņa” no pašām pirmajām dienām, kad tā vēl bija sīka avīzīte, sekoju tam, kā tā paplašinājās un auga. Šajos gados laikrakstam sakrājies daudz grēku, daudz kļūdu – man bieži nākas tēvišķi apvaldīt “Segodņa” temperamentīgos žurnālistus. Taču kurš gan ir bez grēka?” 

Tajā pašā numurā tika publicēts Raiņa pirmsnāves raksts par tautu tuvināšanās nepieciešamību. Šajā tekstā, kura autentiskums joprojām tiek apstrīdēts, pilnā balsī izskanēja vārds “latvijieši” kā aicinājums uz principiāli jaunu sarunu par Latvijas politisko nāciju. Šis vārds ļoti labi iedzīvojās vietējo krievu leksikā, taču latviešu vidē neguva plašu atsaucību.

Veidojās iespaids, ka “Segodņa” izdevies veiksmīgi līdzsvarot pieeju vairākām auditorijām – Latvijā palikt neatkarīgai mazākumtautību avīzei, kam ir ietekme uz politisko darba kārtību, un būt cienījamam izdevumam krievu valodā visdažādākajiem lasītājiem krievu trimdā, “mūsu eksportprecei”. 

“Baltie laukumi” nedrīkst būt

Taču 1934. gada maija vidus notikumi Rīgā parādīja, cik iluzori var būt preses priekšstati par savu nozīmīgumu un… neatkarību. Aizvien pamanāmāka laikraksta lappusēs kļūst varas slavināšana, aizvien bezzobaināki – kritiskie raksti par iekšpolitikas tēmām un analīze par ārpolitikā notiekošo 30. gadu vidū Eiropā.

Cenzori laikraksta numurus lasīja pirms nodošanas salikšanai. Izsvītrotais bija jānomaina pret citiem materiāliem.  “Baltie laukumi” avīzēs nedrīkstēja būt, par to draudēja slēgšana.

Savulaik spītīgo konkurentu uzmanīgi vēroja citi preses tirgus dalībnieki… un īpaša veida (ja gribat, sugas) lasītāji, kas nesnauda. Tika saņemta augstākajam cenzoram – sabiedrisko lietu ministram Alfredam Bērziņam – adresēta anonīma vēstule, kas citēta raksta pašā sākumā**, ar prasību pievērst uzmanību tam, ka valsts vadītāju portreti laikrakstā netiek ievietoti pirmajā vietā, kā to dara latviešu izdevumi.

Attēls: Bērziņam adresēta anonīma vēstule. Tulkojums krievu valodā pirmo reizi publicēts pētījumā “Krievu prese Rīgā. No laikraksta “Segodņa” 30.gadu vēstures” (“Русская печать в Риге. Из истории газеты “Сегодня” 1930-х годов”). Oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (fonds Nr. 3724, apraksts Nr. 1, lieta Nr. 11699, lpp. Nr. 12). 

1928. gada ziemā “Segodņa” vajāšanai pievienojās latviešu rīta avīzes “Rīts” redaktori – nenoslinkoja, paņēma rokās lineālu, izskaitļoja proporciju un apsūdzēja krievu izdevumu par to, ka Latvijas iekšējām lietām tas velta tikai 30% no laikraksta platības.

“Segodņa” redakcija bija pagurusi no spiediena, kas nāca no visām pusēm, un uzrakstīja paskaidrojošu memorandu, kas bija adresēts sabiedrisko lietu ministram Bērziņam. Krievu tulkojums šim saucienam pēc žēlastības pirmo reizi sniegts pētījumā “Krievu drukātais vārds” (“Русское печатное слово”). Lsm.lv publicē šī dokumenta oriģinālu, kas saglabājies Latvijas Valsts vēstures arhīvā.***

Ministram A.Bērziņam adresētais laikraksta “Segodņa” redakcijas memorands. Tulkojums krievu valodā pirmo reizi publicēts pētījumā “Krievu prese Rīgā. No laikraksta “Segodņa” 30. gadu vēstures” (“Русская печать в Риге. Из истории газеты “Сегодня” 1930-х годов”). Oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.***
(Foto: Olga Proskurova)

Memorandā anatomiskos sīkumos iemūžināta starpkaru Latvijas neatkarīgās preses agonija. Lūk, daži citāti:

“Pateicoties 15. maija vēsturiskiem notikumiem un tai saprātīgai polītikai, kuru izved Latvijas Vadonis un viņa vadītā valdība, Latvijas iedzīvotāji laimīgi, ka mums, paldies Dievam, visas šīs nevēlamās parādības palikušas tālajā pagātnē. Pateicoties valdības pastāvīgām rūpēm par strādniekiem, nevar būt runa par streikiem, jeb kaut kādām sacelšanām. Katris lojāls Latvijas pilsonis mierīgi izpilda savus pienākumus. (..) Tādā kārtā latviešu presei atliek tikai gods un atbildības pilnais pienākums atzīmēt visas pozitīvās parādības kulturālā, ekonomiskā, sociālā un citās nozarēs. (..) Mēs lūdzam arī nākotnē neatteikt dot mums aizrādījumus par mūsu nejaušiem trūkumiem un kļūdām, bet atļaut arī mums dot savus paskaidrojumus attiecībā uz šīm kļūdām, kurās mēs daudzreiz esam pilnīgi nevainojami, ja ņem vērā mūsu darba apstākļus un raksturu.”

“Segodņa” pēdējie gadi

Trīsdesmito gadu otrajā pusē “Segodņa” vadītāji meklē iespējas pārcelt izdevniecību uz Franciju vai Palestīnu. Gan vienā, gan otrā vietā tiek zondēta augsne, kas redzams no redaktoru un laikraksta īpašnieku sarakstes ar korespondentiem Parīzē un Telavivā. Tomēr šie plāni neizdodas – acīmredzot pārāk lielas ir nepieciešamās investīcijas. 

1939. gada rudenī “Segodņa” ilggadējo redaktoru Mihailu Milrudu faktiski atceļ no amata. Savu atlūgumu formāli privāta laikraksta redaktors adresē personīgi sabiedrisko lietu ministram Bērziņam. Tas ir datēts ar 4. oktobri. Tobrīd Maskavā jau ir Latvijas delegācija, kuru Ulmanis pilnvarojis parakstīt ar PSRS līgumu, kas citu vienošanos starpā, kas panāktas “ar mērķi attīstīt (..) draudzīgas attiecības”,  paredz Latvijā izveidot padomju militārās bāzes. Šis “Muntera-Molotova pakts” tiek parakstīts 5. oktobrī. Milrudu nomaina Izrails Teitelbaums, redaktors, kuru “Segodņa” “piekomandējušas” Latvijas varas iestādes.

Ar viņu “Segodņa” saistīts diezgan tumšs stāsts – pēc 1934. gada notikumiem Teitelbaumam (kurš ilgu laiku bijis laikraksta parlamenta korespondents, kuram bijusi atklāti nekritiska nostāja pret autoritārajām varas iestādēm un kurš tika atlaists no redakcijas) varas iestādes piedāvāja veidot jaunu “lojālistisku” laikrakstu krievu valodā. Tomēr viņš atsakās ar nosacījumu, ka “Segodņa” redakcija viņam maksās ikmēneša “pabalstu” par “nekā nedarīšanu”. Pēc ļaunākās likteņa ironijas, 1940. gada vasarā Teitelbaumu, uzskatot viņu par visdedzīgāko pretpadomju elementu, pirmo no “Segodņa” redaktoriem arestēja padomju “orgāni”.

Attēls: Civis’a  1927.gada šaržs “Visa Rīga Ziemassvētku slidotavā”. Te vēl “Segodņa” parlamenta korespondents Teitelbaums attēlots, sēžot uz žoga līdzās deputātu bufetei.

Laikraksta dibinātāji Bramss un Poļaks trīsdesmito gadu beigās izbrauca uz ārzemēm un neatgriezās. Viņi apmetās – pēc visa spriežot, viens no otra neatkarīgi – Amerikā. Poļaks atcerējās, ka pēc profesijas ir ārsts, bet Bramss pēc neveiksmīga mēģinājuma izveidot jaunu krievu avīzi arī ASV pievērsās restorānu biznesam.

Pēc Ulmaņa autoritārās valdīšanas perioda, kura laikā cits pēc cita tika nogalināti “Segodņa” žurnālistikas principi, seko katastrofālā padomju varas atnākšana. Pēc “lojālā” redaktora Teitelbauma tika arestēti arī “Segodņa” bijušie līdzstrādnieki. Viņu vidū – Mihails Milruds. Viņam tika piespriesti astoņi gadi par pretpadomju darbību, un viņš divus gadus vēlāk nomira Karagandas apgabalā.

Laikraksta “Segodņa” pēdējais numurs datēts ar 1940. gada 28. jūniju. Milzīgā sludinājumā tā pirmajā lappusē teikts: rīt sāk iznākt laikraksts ar nosaukumu “Russkaja gazeta” (“Русская газета”, “Krievu avīze”). Pastāvējusi pāris dienu, “Russkaja gazeta” pārtop par “Trudovaja gazeta” (“Трудовая газета”, “Darba avīze”). “Segodņa” bēres notikušas oficiāli.

 

*Lielākā daļa faktoloģisko ziņu par “Segodņa” vēsturi ņemtas no J. Abizova, L. Fleišmana, B.Ravdina pētījuma “Krievu prese Rīgā. No laikraksta “Segodņa” 30.gadu vēstures” (Ю. Абызов, Л. Флейшман, Б. Равдин «Русская печать в Риге: из истории газеты «Сегодня» 1930-х годов», Стэнфорд, 1997), kā arī no J. Abizova darbiem “Krievu drukātais vārds Latvijā. 1917-1944” (“Русское печатное слово в Латвии. 1917-1944”, Стэнфорд, 1990) un “Bet tas tika izdots Rīgā” (“А это издавалось в Риге. 1918-1944”, Москва, 2006).

** Oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (fonds Nr. 3724, apraksts Nr.1, lieta Nr. 11699, lpp. Nr. 12).

*** Oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (fonds Nr. фонд 3724, apraksts Nr. 1, lieta Nr. 11699, lpp. Nr. 16-17).

**** Oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (fonds Nr. фонд 3724, apraksts Nr. 1, lieta Nr. 11699, lpp. 25).


 
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti