„Ceļā uz latviešu tautu” – šis nosaukums un konferences pieteiktie temati apmeklētājos raisīja tik lielu interesi, ka dažs labs nācējs pirmo pētnieku stāstos klausījās, pat stāvot gaitenī.
„Runāt par etniskās izcelsmes un tautas veidošanās jautājumiem ir ļoti nepateicīgi, jo tas, kā jau visiem laikam zināms, ir ļoti sarežģīts process,” par to, ka uz jautājumu – cik sena ir latviešu tauta? – nav iespējams atbildēt ar konkrētu gadskaitli un pat gadsimtu, jau konferences sākumā skaidrību viesa vēsturnieks Muntis Auns.
Šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, pētot tautas veidošanos, taču ne neatbildams.
„Jautājumu par to, cik sena ir latviešu tauta, varam traktēt dažādi – skatīties, kurā laikā parādās etnoss, kas saucas latvieši, kad izveidojas kaut kāds augstāka līmeņa etnisks kopums, un trešā lieta – cik mēs apzināmies savas saknes, savu kultūru, no kāda laika tā ceļas,” skaidroja Auns.
“Man stāstīja, ka Pauls Jurevičs [latviešu skolotājs un filozofs, 1891.-1981.g.] esot šo dilemmu – vai latvieši ir jauni vai veci – formulējis tā: mēs esam jauna tauta, bet sena kultūra. Varbūt pie šāda formulējuma arī varētu pieturēties,” sacīja Auns.
Uz jautājumu, kas veidojis mūsu identitāti, protams, atbildes meklē daudzu jomu pētnieki, un arī referātu tēmas ir visdažādākās – no latviešu tautas veidošanās antropoloģiskajiem aspektiem, kam par pamatu kalpo pēdējā pusgadsimta bagātīgie arheoloģiskie izrakumi, līdz latgaļu, kuršu un sēļu pēdām tautas mūzikā.
Uz vēsturi jāpalūkojas ne tikai drūmās krāsās
Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla uzskata – savu vēsturi nereti redzam pārāk drūmās krāsās, un šādas konferences palīdz uz to palūkoties citādi.
„Es gribu uzsvērt tieši šo neredzamo saskaņošanos. (..) Kāpēc mēs sevi saprotam kā latviešus? Kāpēc 11.novembrī gribam iet uz krastmalu un pieminēt varoņus, kas cīnījās par neatkarību? Kāpēc mēs svinam Jāņus, ko citas tautas ir aizmirsušas? Ir lietas, ko mēs darām kā latvieši, un mēs esam tieši tādi paši eiropieši kā visi citi. Un neesam vēstures upuri, bet faktiski, ilgtermiņā skatoties – vēstures uzvarētāji,” sacīja Beitnere-Le Galla.
“Ir ļoti svarīgi, ka šodien zālē ir daudz vēstures skolotāju. Nācijas nākotne ir skolotāju rokās,” atgādināja Beitnere-Le Galla.
Nacionālais vēstures muzejs jau 20 gadus īsteno projektu „Latviešu saknes”, kurā ieguldīts ne mazums darba mūsu pagātnes izzināšanā. Muzeja direktora vietniece Irina Zeibārte uzsver: šādas konferences, izstādes un publikācijas ir akūti nepieciešamas mums pašiem un visai sabiedrībai.
„Kāpēc? Tāpēc, ka, ļoti vienkārši runājot, ne patriotisms, ne nacionālā identitāte un nacionālā pašapziņa nav kā sēnes mežā - tās ir jākopj,” sacīja Zeibārte.
“Un tas, ko mēs darām ar saviem muzeja līdzekļiem un pētniecisko potenciālu, kas mūsu muzejam, saku bez kautrēšanās, ir ļoti liels, ir viens virziens, ko mēs varam šī dārza kopšanā izdarīt. Kā es vienmēr saku – kāpēc pastāv muzejs? Tikai tāpēc, lai muzejnieks realizētos, sastieptu mantas kaudzē un dzīvotu uz tām? Nē, muzejs ir tāpēc, lai mēs vāktu, pētītu, nodotu nākamajām paaudzēm un šo izpētīto jau jaunā formā atdotu sabiedrībai,” pauda Zeibārte.
Pārsteidz lielā interese
Muzejniekus pārsteigusi arī cilvēku lielā interese par šo konferenci.
„Mums ir bijušas ļoti pilnas konferences. Bet tas, ka bija pilns gaitenis… Es pati sēdēju gaitenī, citi stāvēja, mums beidzās viss inventārs,” stāstīja Zeibārte.
“Tas apliecina, ka mēs ejam pareizajā virzienā ar savām tēmām. Tas nozīmē, ka ir rezonanse sabiedrībā, jo es šodien redzēju kolēģus no ļoti dažādām jomām. Tas vien pierāda, ka šī tēma ir vajadzīga,” viņa pauda.
Konference „Ceļā uz latviešu tautu” Nacionālajā vēstures muzejā turpināsies arī ceturtdien, tāpat kā bagātīgā izstāde ar tādu pašu nosaukumu, kas būs apskatāma vēl līdz svētdienai.
Caur tradīcijām, rotaslietām, rakstu valodas un mākslas attīstību tā meklē atbildes uz jautājumiem, par kuriem nekad nebūs vienprātības, saka muzeja direktors Arnis Radiņš.
Tuvākajā laikā klajā nāks arī muzeja veidota populārzinātniska grāmata „Ceļā uz latviešu tautu”. Bet vēl ceturtdien visas dienas garumā Vēstures muzejā varēs dzirdēt pētniekus no Latvijas, Igaunijas un Krievijas, kuri runās gan par Latvijas teritorijas iedzīvotāju aspektiem aizvēstures beigās un krusta karu laikmetā, gan par iedzīvotāju migrāciju 13.-17.gadsimtā, gan par rotām un latviešu tradicionālās podniecības saknēm.
