Bermonts - Vācijas pēdējā cerība izrēķināties ar Latviju? Vācu ģenerāļa Golca lielākā afēra

Pirms simt gadiem, 1919. gada 21. septembrī, Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieris pašpasludinātais kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs noslēdza slepenu līgumu, kas paredzēja vācu karavīru pāriešanu Krievijas dienestā. Bermonts savukārt apņēmās pakļauties provāciskajai Rietumkrievijas militāri politiskajai padomei jeb valdībai, kas bija izveidota Berlīnē. Līdz ar to varēja sākties ģenerāļa Golca avantūras kārtējais cēliens, mēģinot izrēķināties ar Latvijas Republiku un tās pagaidu valdību.

Wir sind Russen jeb vācieši pārtop par krieviem

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

 Vācu karavīru kļūšana par krieviem nebija nekas jauns Golca hibrīdkara arsenālā. Vasarā, Cēsu kauju priekšvakarā, vesela vācu divīzija bija vienā dienā kļuvusi par Latvijas karaspēku, pārejot Andrieva Niedras dienestā. Niedra bija piešķīris Latvijas pavalstniecību arī landesvēra komandierim Vācijas armijas majoram Alfrēdam Flečeram. Tāpat iespēju kļūt par Latvijas pilsoni apsvēra pats ģenerālis Golcs. Tomēr Flečers, Niedra un Golcs zaudēja Cēsu kaujas un viņiem bija jāmeklē jauna izkārtne, ar kuru turpināt savas ģeopolitiskās spēles.

 

Par šādu izkārtni kļuva Bermonta krievu nodaļa, kas bija saformēta no Krievijas armijas gūstekņiem Vācijā un jūnijā pārcelta uz Jelgavu. Tā kļuva par sava veida sūkli, kas uzņēma sevī daudzus krievu brīvprātīgos, kas devās uz Igauniju, lai cīnītos ģenerāļa Judeniča armijā un mēģinātu ieņemt Petrogradu. Šajā armijā iestājās arī daudz Vācijas karavīru, kuri vēlējās palikt Zemgalē un Kurzemē. Kāds krievu brīvprātīgais vēlāk atcerējās (šeit un turpmāk tekstā slīprakstā fragmenti no atmiņām):

Pirmais, kas mani pārsteidza Jelgavas dzelzceļa stacijā, bija sargkareivji uz perona, kas stāvēja, ietērpti vācu formastērpos, vācu ķiverēs, ar krievu uzplečiem un krievu kokardēm. Turpat plīvoja arī krievu karogi. Uz mūsu jautājumiem, kāpēc sargkareivji apģērbti krievu-vācu formās, mums paskaidroja, ka tie esot vācu brīvprātīgie, kuri vēloties kopīgi ar mums kauties pret komunistiem. Ejot pa pilsētu uz kopmītnēm, mūs pārsteidza satikto virsnieku un kareivju lieliskais apģērbs, disciplīna un labais izskats. Kad mēs izgājām uz galvenās ielas, es nolēmu atdalīties no kopējās grupas un patstāvīgi doties uz korpusa štābu, cerībā tur satikt kādus paziņas. Bet es nezināju, kur atrodas štābs, tādēļ piegāju pie pirmā satiktā virsnieka krievu formā ar lūgumu pateikt man korpusa štāba adresi. Pēc manis uzdotā jautājuma, viņš paskatījās uz mani un vāciski jautāja: “Was?” Izrādījās, ka es biju uzskrējis virsū tipiskam vācu virsniekam, kurš bija pārģērbts krievu formā. Es gāju tālāk, pa ceļam satiekot vēl vairākus virsniekus un kareivjus krievu formā, un jautāju viņiem: “Sind sie deutsche Soldaten?” (Vai jūs esat vācu karavīri?) Uz to es saņēmu atbildi vācu valodā: “Nein, wir sind Russen”. (Nē, mēs esam krievi)

Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un Pāvels Bermonts pieņemot militāro parādi, 1919. gads

Vācija piekrīt finansēt Golca utopiju

Jelgavā atradās gan Bermonta, gan Golca štābs. Abi komandieri kopīgi pieņēma parādes un daudz laika pavadīja kopā. Golcs regulāri brauca uz Berlīni, lai meklētu naudu Bermonta armijai, bet Bermonts atbildēja ar pilnīgu lojalitāti. Citādi arī nevarēja būt, jo viņa armija bija pilnībā atkarīga no Vācijas finansējuma. Septembra vidū no vācu baņķieriem tika saņemts 300 miljonu marku kredīts uz 10 gadiem ar 5% likmi gadā. Jāpiezīmē, ka tolaik Vācijas finansisti novērtēja īpašumus Kurzemē un Zemgalē 1 miljarda zelta marku vērtībā.

Vāciju interesēja Kurzemes transporta infrastruktūra, meži un iespējamā lauku apvidu kolonizācija ar vācu zemniekiem.

Ģenerālim Golcam gan bija tālejošāki plāni.  11. septembrī notikušajā apspriedē Jelgavā Golcs saviem virsniekiem Bermonta misiju nosauca, ne vairāk un ne mazāk, par pēdējo Vācijas cerību. Viņš uzskatīja, ka ar Bermonta krievu karavīru rokām varēs izglābt Vāciju no bojāejas, kura bija pieņēmusi pazemojošos Versaļas miera līguma noteikumus.

Kontroles saglabāšana pār Baltiju ļautu Vācijai risināt ne tikai ekonomiskās un pārapdzīvotības problēmas, bet arī izspiest Antantes valstis no Baltijas jūras reģiona. Vēl vairāk – sekmīga karagājiena rezultātā cauri Baltijas valstīm būtu iespējams ieņemt Maskavu un Petrogradu un nodibināt Krievijā Vācijai draudzīgu politisku režīmu. Līdz ar to būtu iespējams gūt revanšu par 1. pasaules karā piedzīvoto zaudējumu. Šādi plāni, protams, bija utopiski, bet Vācija bija gatava par tiem maksāt.

Štābā man paveicās satikt vecu paziņu, kurš man pastāstīja, kādas daļas ietilpst Bermonta korpusā, pasniedza man visu rozā toņos un ieteica palikt šinī korpusā, jo, pēc viņa vārdiem, labāku brīvprātīgo armiju par šo neatrast. Šajā brīdī kopmītnē ieradās virsnieks, kurš piedāvāja dienēt kādā no korpusa pulkiem un uzrakstīt iesniegumu štāba komandantam ar avansa pieprasījumu. Uz nelaimīgajiem, nomocītajiem un izsalkušajiem virsniekiem šis piedāvājums iedarbojās tik spēcīgi, ka gandrīz visi paziņoja par vēlēšanos dienēt tieši šinī korpusā un nekur tālāk nebraukt. Šis pats virsnieks paziņoja mums, ka korpusa komandieris ir izteicis vēlēšanos mūs redzēt. Tādēļ viņš lūdza mūs nākamajā dienā pulksten desmitos ierasties laukumā pie kavalērijas kazarmām. Nākamajā dienā norādītajā laikā mēs visi savācāmies laukumā, kur ieradās gandrīz viss spožais Bermonta štābs. Pēc kāda laika atskanēja automobiļa troksnis un kazarmu pagalmā ielidoja vieglā automašīna. No tās ātri izleca 35–40 gadus vecs vīrietis, brunets ar melnām ūsām, ar gruzīna sejas vaibstiem, čerkeskā, papahā un baltā apmetnī, ar pulkveža uzplečiem. Tas bija Bermonts.

Pāvels Bermonts (centrā) kopā ar Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas virsniekiem, 1919. gads

Vāciešus noslēgt 21. septembra līgumu mudināja ne tikai uzstājīgā Antantes valstu prasība atsaukt ģenerāli Golcu no Baltijas un beidzot uzsākt Vācijas karaspēka evakuāciju no Kurzemes un Zemgales, bet arī bažas par miera sarunu sākšanos starp Igauniju, Latviju un Lietuvu no vienas puses un Padomju Krieviju no otras. Vācieši bija arī pārliecināti, ka starp Latviju un Igauniju ir noslēgta cieša militāra savienība un drīz vien Kurzemi varētu doties atbrīvot vairākas latviešu un igauņu divīzijas.

Šajā situācijā vāciešiem bija jāuzbrūk pirmajiem, izmantojot Bermonta krievu karaspēku kā aizsegu.

23. septembrī vācu 6. rezerves korpusa štābs prognozēja, ka igauņu un latviešu uzbrukums Jelgavai sāksies 1. oktobrī.  26. septembrī Vācijas kara ministrs Gustavs Noske telegrammā apstiprināja 21. septembra līgumu un pieprasīja vācu vienībām paziņot par savu lēmumu – vai tās evakuēsies uz Vāciju, vai arī uz savu atbildību pāries krievu dienestā. Viņi tika brīdināti, ka, iestājoties Bermonta karaspēkā, var būt apdraudēta viņu apgāde un finansēšana. Vācu marku vietā viņi turpmāk saņemtu Bermonta Jelgavā drukāto naudu.

Karavīru izspiegošana bija izstrādāta līdz pilnībai. Mēs lieliski zinājām, ka katrs mūsu teiktais vārds bija zināms pretizlūkošanai un priekšniecībai. Pietika ar dažiem neuzmanīgiem vārdiem, lai naktī pazustu bez pēdām. Mūsu pulkā ieradās kāds jauns virsnieks. Kāds bija ziņojis, ka viņš lamājot vāciešus – tajā pašā naktī virsnieks pazuda bez vēsts. Tikmēr pats Bermonts centās nopelnīt virsnieku un kareivju vidū lētu popularitāti. Nebija tāda vakara vai balles, kurā Bermonts nepiedalītos, apburot virsniekus ar savu pieklājību un dvēseliski biedriskām sarunām. Kādā mūsu pulka ballē, kurā klāt bija arī Bermonts, pēc vakariņām ar lielu iedzeršanu viņš sāka dejot lezginku kopā ar štābkapteini Š. un lielākam efektam šāva ar revolveri. Pēc vairākiem šāvieniem Š. izrādījās ievainots. Viņu aizsūtīja uz hospitāli, uzrakstot ārstam, ka viņš pats sevi netīšām ievainojis. Pēc tam jautrība turpinājās tāpat kā iepriekš, un vakara noslēgumā, kad piedzērušos un nejūtīgo Bermontu aiznesa līdz automašīnai, pulka komandieris aizturēja visus virsniekus un teica: “Ja kāds no virsniekiem izstāstīs, kas šodien notika mūsu vakarā, tas saņems bargu sodu.”

Golca pārrēķināšanās

21. septembra līgums un ģenerāļa Golca atsaukšana no Kurzemes, kuru gan, pēc paša Golca vārdiem, neviens nav uztvēris nopietni, formāli noslēdza Vācijas okupācijas periodu Kurzemē un Zemgalē. Visa agrāk vācu okupētā teritorija it kā nonāca Rietumkrievijas it kā valdības pārziņā, kuru it kā pārstāvēja Bermonts.

Protams, šāda politiskā kombinācija bija klaja avantūra, kura varēja turpināties, tikai balstoties uz militāru pārspēku.

Golcs nepamatoti uzskatīja, ka 26. septembra lēmums dos jaunas iespējas krievu-vācu projekta sekmīgai tālākai attīstībai, jo viņa aiziešana “ēnā” mazinās spiedienu no Sabiedroto valstu puses. Viņš nosauca vēl vairākus faktorus, kuri bija nepieciešami viņa plānu īstenošanai: 1) nauda; 2) panākumi kaujas laukos; 3) apgādes uzlabošana; 4) vairāku pieredzējušu Vācijas armijas ģenerālštāba virsnieku iegūšana; 5) Antantes valstu piekāpīgāka nostāja. Neko no šī visa neizdevās īstenot.

21. septembra līgums ļoti satrauca Latvijas un Igaunijas valdības. Rīgā, Tallinā un Berlīnē bija skaidrs, ka uzbrukums Latvijas galvaspilsētai ir nenovēršams. Bermonta finanšu komisijas priekšnieks Berlīnē Andrejs Remmers regulāri interesējās, kad tad krievu armija beidzot ieņems Rīgu. Bija skaidrs, ka pēc Rīgas ieņemšanas bermontiešu izredzes saņemt dāsnāku finansējumu strauji pieaugtu.

Rīdigers fon der Golcs 1918. gadā (vidū)

Dzīve Jelgavā ritēja savu ierasto gaitu, pa retam to pārtrauca parādes un skates. Te pēkšņi iedzīvotāju vidū sāka klīst baumas, ka ārpus pilsētas gandrīz katru dienu atrod noslepkavotus nezināmus cilvēkus. Avīze “Mītavas Vārds” par to neko neziņoja; no civilās un militārās varas puses netika sperti nekādi soļi slepkavu meklēšanai. Bet tad vācu pavēlniecību un vācbaltu sabiedrību ārkārtīgi satrauca kāds jauns atgadījums: ārpus pilsētas atrada nošautus divus vācu virsniekus, kuri bija visai labi zināmi Jelgavā un kuri dienēja vācu pretizlūkošanā. Nu slepkavu meklēšanai vācieši ķērās klāt enerģiski un drīz vien viņu pūles atmaksājās.

Septembra beigās, vai pašā oktobra sākumā, es biju pulka dežurants. Aptuveni vienpadsmitos naktī no pulka štāba pa telefonu man nodeva komandiera rīkojumu, lai es ņemot dežurējošo karavīru vadu un vairākus virsniekus un dodos pie pilsētas komandanta. Stipri uztrauktais komandants pavēlēja man aizvest vadu uz štāba ēku un nolikt pie durvīm pa diviem sargiem. Tad, paņēmis divus virsniekus, viņš devās uz augšstāvu, kur dārdēja mūzika un notika dejas. Komandants atgriezās, vedot korpusa štāba pretizlūkošanas priekšnieku Seļevinu. Man pavēlēja viņu pārmeklēt. Pie viņa atrada lielu naudas summu visdažādākajās valūtās – sākot ar cara rubļiem un beidzot ar zviedru kronām. Pie viņa atrada arī revolveri. Pēc tam komandants atveda vēl dažus arestētus pretizlūkošanas virsniekus un ierēdņus.

Tiesā tika attēlota šausminošā pretizlūkošanas darbība. Arestētos apvainoja piecu ārzemju tirgotāju aplaupīšanā un nogalināšanā Jelgavā. Kad par šīm slepkavībām uzzināja vācieši, krievu virsnieki nolēma nogalināt divus vācu pretizlūkošanas leitnantus. Viņus nošāva Bermonta personīgā konvoja eskadrona karavīri. Šajās slepkavībās paklusām vainoja arī pašu Bermontu.

Pretizlūkošanas priekšnieks Seļevins atzinās noziegumos, bet attaisnoja sevi ar to, ka it kā neesot zinājis, ka tirgotāji esot ārzemnieki. Viņš domājis, ka tie ir ebreji un tādēļ pārdzīvojis, ka nošāvis tikai piecus cilvēkus, nevis piecus miljonus. Publika ar nepacietību gaidīja, ka tiesā uzpeldēs arī Bermonta vārds. Viņš taču bija atbildīgs par to, ko darīja pretizlūkošana. Turklāt uz Bermonta pirksta daudzi bija redzējuši noslepkavotā vācu leitnanta gredzenu, kuru viņam bija uzdāvinājis Seļevins. Vakarā tiesa paziņoja savu spriedumu: Seļevinam bija piespriesta pakāršana, diviem citiem virsniekiem – nošaušana. Jelgavā viss noklusa un garnizona dzīve atgriezās vecajās sliedēs.

Bermonta un Golca līgums satrauca ne tikai Latvijas un Igaunijas valdības, bet arī krievu ģenerāli Judeniču,

kurš gatavojās jaunam uzbrukumam Petrogradai un nevēlējās saasināt attiecības ar latviešiem un igauņiem. 27. septembrī Judeničs deva pavēli Bermontam ar savu armiju desmit dienu laikā pārcelties uz Petrogradas fronti. Tomēr Bermonts šo pavēli ignorēja. Vēlāk daudzi krievu “balto” kustības karavīri šī iemesla dēļ Bermontu sauks par nodevēju – bermontiešu uzbrukums Rīgai sākās oktobra sākumā vienlaikus ar Judeniča uzbrukumam Petrogradai. Tiesa gan, vairāki simti Bermonta karavīru paspēja piedalīties karagājienā uz Krievijas “revolūcijas šūpuli”, bet jau pēc nonākšanas Latvijas armijas gūstā un nosūtīšanas uz krievu Ziemeļrietumu brīvprātīgo armiju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti