Vidzemes Augstskolā, lai dalītos savās atmiņās, bija ieradušies barikāžu dalībnieki no Krimuldas novada Lēdurgas pagasta. Todien braukuši uz Rīgu uz manifestāciju, bet mājup tā arī nav aizbraukts. "Es nezinu, kā saņēmām to ziņu, ka, lūk, būs kaut kas ļoti slikts. Nu tad jāpaliek Rīgā, un tā mēs arī palikām," saka barikāžu dalībnieks Karolis Treijs.
"Piebraucām pie Ministru kabineta," turpina viņa biedrs Juris Bernards. "Tā arī tur apstājāmies, pie Ministru kabineta kā pirmais transporta līdzeklis, un tad jau sāka nākt trolejbusi un bloķēt Ministru kabinetu," norāda Bernards.
Lēdurdzieši pie Ministru kabineta ēkas bija vieni no pirmajiem, Kas notiks tālāk, neviens nezināja. Taču bija ziņas par notikumiem Viļņā, kas liecināja, ka jārēķinās ar līdzīgu scenāriju.
"Normālam cilvēkam ir bailes! (..) Nu, mēs taču bijām gatavi līst zem tanka! Galvenais jau parādīt, ka mums ir dūša," atzīmē Treijs.
No tā laika pagājuši 25 gadi, ir kas atmiņās pabalējis, bet emocionāli spilgtākie notikumi jau nav aizmirstami. "Viena veca, veca tantiņa man palikusi atmiņā. Tajā momentā, kad viņa sēdēja pie ugunskura un kad visi sāka skraidīt, jo tie skaļruņi teica pavēles... viņa sēdēja pie ugunskura rokas salikusi un teica: "Palīdzi, Dievs, palīdzi" …Tāpēc, ka es to dzirdu dziesmu "Dievs, palīdzi latviešu tautai", es to atceros," atceras barikāžu dalībniece Olga Juhņēviča.
Izaugusi jauna paaudze, arī Vidzemes Augstskolas studentiem, kuri uzklausa šos atmiņu stāstus, tā jau ir vēsture. "Mums arī skolā vēstures nodarbībās to stāstīja. Bet šodien ir tā pirmā reize, kad to visu var dzirdēt tā dzīvajā, un tad tas skan pilnīgi savādāk, kā tas bija lasīts grāmatās vai redzēts kādās filmās," norāda Vidzemes Augstskolas studente Biruta Daņiļeviča. "Man šodien tā sanāca, ka uz skolu braucu ar taksi un tad šoferis man prasa, kas tev šodien augstskolā, es saku, ka vajadzēs intervēt tos cilvēkus, kas bija barikādēs, un tad viņš, kamēr braucām, to savu stāstu izstāstīja. Tad, jā, es sapratu, ka būs emocionāli grūti to visu dzirdēt," atzīst Biruta.
"Tā mūsu ideja ir tāda, ka vācam šo cilvēku atmiņas. Tā ir tāda neatsverama lieta, lai iesaistītu sabiedrību, jo mums ir dzimusi, izaugusi vesela jauna paaudze, kas ir jau augstskolu beigusi. Līdz ar to mums vajadzētu izmantot šo iespēju, jāsaka, kā ir, kamēr cilvēki ir dzīvi un atceras, saglabāt šo mūsu pagātnes mantojumu," stāsta Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.
Atmiņu studija Vidzemes Augstskolā Barikāžu laika notikumus dokumentēs arī sestdien.
Identiska atmiņu kolekcionēšana notiek Rīgā.
