Atdzīvini vēsturi Pārdaugavā! Ej pastaigā pa izšķirošo kauju vietām pirms uzvaras pār Bermontu

9. un 10. novembrī Pārdaugavā norisināsies Bermontiādes vēsturei veltītas pastaigas kopā ar vēsturnieku Kārli Silu, kurš ir bijis viens no autoriem LSM.lv iespaidīgajam multimediālajam vēstures atspoguļošanas ciklam #LV99plus. Pastaigā būs iespēja apmeklēt vietas, kur tieši pirms 100 gadiem norisinājās izšķirošie notikumi, Latvijas armijai atbrīvojot Pārdaugavu.

Ekskursijā būs iekļauti stāsti gan par izšķirošajiem notikumiem, gan plašākām tēmām, kas varētu būt interesantas arī tiem, kam militārā vēsture ir vienaldzīga. Šajā rakstā piedāvājam ieskatu kaujas norises vietās, par kurām tiks stāstīts pastaigas laikā. Pastaigai pieteikties ir iespējams šeit.

ĪSUMĀ: 

Kaujas plāns 1919. gada 10. novembrī sastāvēja no divām daļām:

1) priekšpusdienā noslēgt Pārdaugavas ielenkšanu, ieņemot frontes līniju gar Bolderājas dzelzceļu un Jelgavas šoseju; 2) pēcpusdienā visā frontē uzsākt uzbrukumu Bermonta spēkiem Iļģuciemā, Āgenskalnā un Torņakalnā, izspiežot vai iznīcinot atsevišķas vienības.

Pastaigas maršruts ļauj sekot līdzi svarīgākajiem notikumiem 10. un 11. novembrī:

1.Šampētera muiža

1919. gada 10. novembris, 14.30

Pārdaugavas atbrīvošana sākās pulksten sešos no rīta. Rīta krēslas stundās 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivji atspieda Bermonta spēkus no mūsdienu lidostas teritorijas, Beberbeķu un Mūku purva apkaimēm. Cīņas virzījās no lauku sētas uz lauku sētu, caur mežiem un purvainām pļavām. Pirmais panākums bija Skultes muižas ieņemšana. Tad sekoja Šampētera muiža, svarīgs punkts, no kura bermontieši kontrolēja divas galvenās Pārdaugavas artērijas – Kalnciema un Kandavas ielas.

Pirmie 8. Daugavpils kājnieku pulka 1. bataljona mēģinājumi ieņemt Šampētera muižu priekšpusdienā bija neveiksmīgi. To apgrūtināja purvainās pļavas, kas apjoza muižas teritoriju. Klajumi savukārt ļāva muižas aizstāvjiem - bermontiešiem - brīvi apšaudīt 1. bataljona kareivjus, kuri stiga dūksnājos. Bataljona komandieris bija spiests lūgt bruņumašīnas „Zemgalietis” palīdzību. Bruņumašīna deva iespēju 1. bataljonam nedaudz pavirzīties uz priekšu, tomēr ap pusdienalaiku „Zemgalieti” uz brīdi no karadarbības izsita apšaudē gūtie bojājumi. 1. bataljons izmantoja laiku atpūtai un papildspēku sagaidīšanai. Ar jauniem spēkiem un papildu vīriem ap pustrijiem pēcpusdienā Šampētera muiža beidzot bija ieņemta. Ienaidnieks atkāpās, un vārti uz Pārdaugavu bija vaļā.

„Bija ap pulksten 6 no rīta [11. novembrī], kad sasniedzām Šampētera muižu. Priekšnamā uz grīdas guļot, vaidēja kāds ievainots vācietis, un muižas īpašnieces, vācietes, nelikās būt sevišķi iepriecinātas par mūsu ierašanos.” (Ābele, Kārlis. Cīņa par Rīgu. Austrālijas Latvietis, Nr. 213, 1953. gada 28. novembris, 7. lpp.)

Šampētera iela. Ceļa labajā pusē redzamas pļavas, kurās 1919. gada 10. novembrī notika niknas kaujas.

2.Nordeķu, Dzegužkalna un Zasulauka stacijas

1919. gada 10. novembris, 16.00

6. Rīgas kājnieku pulks uzbrukumu sāka priekšpusdienā. Daļai pulka kareivju bija jāpalīdz 8. Daugavpils kājnieku pulkam ieņemt Šampētera muižu. Tikmēr pārējie gaidīja, līdz tiks dota pavēle iziet no ierakumiem. Dienas lielākā daļa pagāja salstot, garlaikojoties un nepacietīgi gaidot.

Pavēle iziet no pozīcijām pienāca pēc Šampētera muižas ieņemšanas vēlā pēcpusdienā. 6. Rīgas kājnieku pulka uzdevums bija pāriet Bolderājas dzelzceļu posmā no Nordeķu stacijas līdz Zasulauka stacijai un pakāpeniski atspiest pretinieku pret Daugavu.

Pulka kareivjiem bez lielas pretestības ap pulksten četriem pēcpusdienā izdevās ieņemt trīs svarīgākās dzelzceļa stacijas. Atsevišķas rotas ielauzās dziļāk pa mūsdienu Zasulauka, Iļģuciema un Dzirciema ielām, aizcīnoties līdz pat Dzegužkalna kuģu piestātnei Daugavas krastā. Tomēr, sastopot arvien sīvāku pretestību, vienības nakts tumsā sāka izjukt un bija spiestas atkāpties gar dzelzceļa līniju. Iestājoties dziļākai krēslai, kareivji pārgrupējās, gaidīja nākamo operācijas fāzi, lai izšķirošajā trieciena brīdī sniegtu saviem biedriem palīdzību.

„Mums guļot seklā tranšejā, kas bija rakta Anniņmuižas slapjās pļavās, sala rokas un kājas, — auksts pavisam palicis bija novembra laiks. No jūras puses pūta ledains vējš, atnākdams līdz ar angļu kuģu lielgabalu šautām granātām, kas gārdzuļoja prom pa kreisi no mums, brāzdamās uz Daugavas tiltu pusi, un, klausoties šais agrai tramvaja gaudošanai puslīdzīgās skaņās, mums sila sirdis, mirkļiem nelikās tik dzestrs gaiss.” (Grīns, Aleksandrs. Dvēseļu putenis. Rīga: Liesma, 1989, 748. lpp.)

Zasulauka stacija.

3. Rīgas 2. pilsētas slimnīca

1919. gada 10. novembris, 18.00

Pēc Šampētera muižas ieņemšanas un īsas atpūtas arī 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivji sāka ieiešanu Pārdaugavā. Pulka kreisais spārns virzījās pa Kalnciema ielu, bet labais pa Rīgas nomalēm devās Bieriņu muižas virzienā.

Kalnciema ielas ieņemšanā pulku vajadzēja atbalstīt bruņumašīnai „Zemgalietis”. Tomēr pār Rīgu jau bija nolaidusies tumsa, un „Zemgalietis” kopā ar atbalstošo rotu novirzījās nepareizā virzienā – uz Kandavas ielas un Zasulauka pusi. Šī kļūme deva pozitīvu rezultātu, pārsteidzot bermontiešu vienību, kas tobrīd cīnījās ar 6. Rīgas kājnieku pulka kareivjiem. Bermontieši padevās, ļaujot vieglāk ieņemt Zasulauka staciju. Neskatoties uz veiksmi, kļuva skaidrs, ka tumsa nozīmē arī haosu. Kareivji arvien biežāk apmaldījās un vienības sajaucās, nereti izceļoties arī apšaudēm starp draudzīgajiem spēkiem.

Divām citām 8. Daugavpils kājnieku pulka rotām bija uzdots ielauzties Pārdaugavā caur Ventspils ielu. Niknas cīņas izcēlās, jau šķērsojot sliedes pie Rīgas 2. pilsētas slimnīcas (mūsdienās – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca). Sākotnēji situācija šķita izdevīga – abu rotu kareivji apšaudīja bermontiešu atkāpšanās ceļu. Bet jau drīz sekoja ass bermontiešu bruņumašīnas un kājnieku vienības pretuzbrukums. Apšaude pie slimnīcas vārtiem norisinājās pārdesmit minūtes, līdz pretinieku bruņumašīna atkal atkāpās. Jau pēc tumsas iestāšanās, ap pulksten sešiem vakarā, Rīgas 2. pilsētas slimnīca bija atgūta.

„Tumsā ir grūti pateikt, vai tur nojaušami augstie Zasulauka nami, vai horizonta malā sagūluši mākoņi.” (Grīns, Aleksands. Dvēseļu putenis. Rīga: Liesma, 1989, 750. lpp.)

Rīgas 2. slimnīca (tagadējā Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca)

4.Dzegužkalns

1919. gada 10. novembris, 20.00

Pirms septiņiem vakarā pavēli doties uzbrukumā beidzot saņēma ilgi taupītais 7. Siguldas kājnieku pulks. Tam bija jāizspiež pretinieks no Pārdaugavas, virzoties no ziemeļiem starp Bolderājas dzelzceļu un Daugavu. Pulkam viegli izdevās ieņemt tuvumā esošo Lielo muižu, tomēr tālākais ceļš nevedās viegli. Priekšā bija Cementa fabrika un Dzegužkalns – divi no vislabāk nocietinātajiem Bermonta spēku aizsardzības punktiem. Iepriekš, oktobrī, tieši pie Cementa fabrikas bija apturēts pirmais mēģinājums atbrīvot Pārdaugavu. Dzegužkalns kā augstākā vieta Rīgā bija stratēģiski svarīgs punkts, no tā pavērās labs skats uz Vecrīgu un Rīgas ostu, ļaujot koriģēt artilērijas uguni.

Jau pirms uzbrukuma sabiedroto flote un Latvijas armijas bruņotie kuģīši atklāja spēcīgu uguni uz Cementa fabriku un Dzegužkalnu. Kad uzbrukumā iesaistījās 7. Siguldas kājnieku pulka kareivji, pretinieks drīz pameta pozīcijas. Iemesls tam bija ne tikai Latvijas armijas pārspēks, bet arī bermontiešu bailes tikt ielenktiem, zinot, ka citas Latvijas armijas vienības ir sākušas iespiešanos frontes aizmugurē. Nopietnāka problēma bija Ķīpsalā izvietotās bermontiešu vienības, kuru ložmetējnieku grupas raidīja šāvienu sērijas pāri Zunda kanālam.

Paralēli 6. Rīgas kājnieku pulka kareivji bija jau ieņēmuši Dzegužkalnu, un abu pulku karavīri varēja tikties Rīgas augstākajā virsotnē. Tāpat līdz ar Dzegužkalna ieņemšanu Latvijas armija kā trofejas ieguva divas vācu haubices, kas iepriekš bija postījušas Vecrīgu un Andrejostu.

„Tomēr šoreiz ienaidnieks ļāva 4. rotai izvirzīties uz klajuma ap 500 mtr. Cementa fabrikas priekšā, neizšaujot neviena šāviena. Un taisni ienaidnieka klusēšana tik stipri nomāca uzbrucēju garastāvokli [..]. Instinktīvi katrs kareivis saprata, ka ienaidnieks ir tik stiprs, ka viņam nav no mums jābaidās un tāpēc pielaiž mūs tik tuvu, cik tas viņam ir vajadzīgs, lai visvieglāk mūs iznīcinātu. [..] Skriešus devāmies uz Cementa fabriku, bet no turienes jau saklausījām dziesmas skaņas – nedaudzas balsis dziedāja „Dievs, svētī Latviju!”. Tātad bermontieši bija atstājuši Cementa fabriku pirms mūsu uzbrukuma.” (Jēkabsons, Ēriks. Latvijas armijas virsnieka Jāņa Rubeņa liecība par Latvijas Neatkarības kara cīņām 1919.-1920. gadā. Latvijas Arhīvi, Nr. 1, 2007. gads, 59.-60. lpp.)

Seržants Jānis Reingolds (vidū) par Dzegužkalna ieņemšanu saņēma Lāčplēša Kara ordeni

5. Mārtiņa kapi

1919. gada 10. novembris, 22.00

Nakts tumsā 6. Rīgas kājnieku pulka kareivji turpināja spiesties iekšā Pārdaugavā. Katrā nākamajā ielā cīņas kļuva ne tikai sīvākas, bet arī haotiskākas.

Bermontiešu ložmetējnieku nodaļas pārvērta mazās Pārdaugavas ieliņas par nocietinājuma punktiem, padarot cīņu par katru kvartālu un māju arvien smagāku. Sevišķi sīva cīņa izcēlās pie Mārtiņa kapiem. Bermonta vienības nedrīkstēja zaudēt šo pozīciju, pirms no Dzegužkalna un Cementa fabrikas ir atkāpušās visas tur izvietotās vienības, jo, ieņemot tālāk esošo Mārtiņa baznīcu, Latvijas armija viegli nogrieztu vienīgo atkāpšanās ceļu. Kaujas kapos noslēdzās vien vēlā Mārtiņdienas vakarā.

„Nemitīgi spiežoties uz priekšu, no mājas uz māju, no ielas uz ielu, mēs dzinām vāciešus laukā no Pārdaugavas. [..] Ātri satumsa īsā novembra diena, bet kaujas niknums tikai pieauga. Dabiski, ka rotas sadalījās mazos kareivju pulciņos, nereti pat zaudējot sakarus savā starpā un cīnoties katrs pulciņš par sevi. Bija jāuzmanās, lai nenotiktu sadursmes pašu starpā un lai nepielaistu par tuvu klāt ienaidnieku. Bieži vien uz saucienu latviešu valodā atbilde bija šāvieni, un bieži vien mēs ar šāvieniem atbildējām uz „Wer da? “” (Ābele, Kārlis. Cīņa par Rīgu. Austrālijas Latvietis, Nr. 212, 1953. gada 21. novembris, 8. lpp.)

Mārtiņa kapi

6. Uzvaras laukums

1919. gada 11. novembris, 04.00

Haotiskas ielu kaujas turpinājās visu nakti. 6. Rīgas kājnieku pulka uzdevums bija iztīrīt Āgenskalnu no atsevišķām ienaidnieka vienībām, kamēr 7. Siguldas kājnieku pulks mērķtiecīgi virzījās uz Torņakalna pusi.

Jau agrā 11. novembra rītā 7. Siguldas kājnieku pulka vienības tika apturētas pie Uzvaras laukuma. Tur parkā bija izvietotas Lutca ložmetēju bataljona rotas, kas iepriekš bija izcīnījušas niknas kaujas ar Daugavas tiltu forsējošajām vienībām.

Pēc apšaudēm starp 7. Siguldas kājnieku pulka kareivjiem un vācu ložmetējniekiem vienību komandieri pieņēma lēmumu Uzvaras laukumu apiet. Austot rīta gaismai, pulka kareivji bija ieņēmuši Torņakalna staciju.

„lenaidnieka galvenā pretošanās līnija gan bija ielauzta jau vēlu vakarā, un arī viņa galvenie spēki jau steidzās Jelgavas šosejas virzienā, bet viņa nelielie arjergardi vēl nikni pretojās. Tie izmantoja galvenā kārtā ielu krustojumus, kur ar ložmetēju uguni aizturēja uz ilgāku laiku mūsu priekšējās rotas. Nakts tumsā mūsu vienības bija sajaukušās, un vadīt kauju tagad vairs nebija iespējams ne tikai pulka komandierim, bet arī bataljonu komandieriem. Tagad viss atkarājās no rotu un vadu komandieru enerģijas, drosmes un iniciatīvas.” (Peniķis, Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. Rīga: Literatūra, 1938, 165. lpp.)

Pāvela Bermonta spēki Pārdaugavā.

7.Zemgales un Dzelzceļa tilts pār Daugavu

1919. gada 11. novembris, 05.00

Jau 10. novembra naktī pavēles iesaistīties tiešā kaujā ar pretinieku saņēma arī Daugavas labajā krastā izvietotās vienības - vispirms pulksten desmitos vakarā Studentu bataljona vienības uzsāka pārcelšanos uz Zaķusalu, bet stundu vēlāk Latvijas Kara skolas kadeti saņēma riskantu uzdevumu – sūtīt izlūkus pāri tiltiem, lai noskaidrotu pretinieka pozīcijas. Pirmo mēģinājumu izlūkiem nācās pārtraukt, jo pretinieka uguns, kuru raidīja Lutca ložmetēju bataljona karavīri, bija pārāk spēcīga. Tāpat neveiksmīgs bija arī otrais mēģinājums pulksten divos no rīta. Tikai ar trešo mēģinājumu izlūkiem izdevās nokļūt Pārdaugavā.

Deviņos no rīta pāri tiltiem jau soļoja Latvijas Kara skolas kadetu rotas pilnā sastāvā. To uzdevums bija pārmeklēt Pārdaugavas ieliņas un sagūstīt vai iznīcināt nomaldījušos ienaidnieka karavīrus.

„Trešais, līdz ar to beidzamais mēģinājums sasniegt Torņakalnu pa jauno dzelzs tiltu notika jau uz rīta pusi, ap plkst. 5. [..] Tikko mūsu izlūki bija pārvarējuši tilta pirmos divus posmus, kad tiltus sāka apšaudīt bermontiešu artilērija. Stingra artilērijas uguns turpinājās gandrīz pusstundu. Tik intensīvā ugunī izlūkiem uz priekšu tikt nebija iespējams, tāpēc viņi pieplaka pie tilta grīdas [..]. Pēc apm. pusstundas virzīšanās turpinājās. Aukstajā rudens naktī rokas tik tālu bija sastingušas, ka likās neiespējama būtu šautenes pielietošana, ja apstākļi to prasītu. Tā pamazām kadeti tuvojās pretinieka krastam, līdz kamēr viņus no tā atdalīja vairs tikai viens tilta posms. Pa to laiku jau tapa manāma rīta gaismas aušana, kas prasīja ātru rīcību, lai vēl krēslā varētu atvilkties atpakaļ. Tomēr daudz kas sāka norādīt izlūkiem, ka pretējā krastā ir notikušas kādas pārmaiņas. Neparādījās gaisā vairs raķetes, pretinieka uguns arī gandrīz bija apklususi [..]. Drošības labad uz pretinieka ierakumu tilta galā, kur arī nekāda kustība nebija novērojama, patruļas p-ks izsūtīja kadetus — Ameriku un Blūmu [..]. Netraucēti abi kadeti tuvojās ierakumam un izsvieda rokas granātas. No pretinieka krasta atbildes nebija.” (Krīpens, Arvīds. Pirmo kadetu kaujas gaitas. Kadets, Nr. 7, 1934. gada 1. jūlijs, 22. lpp.)

Bermonta spēku ierakumi Pārdaugavā.

8. Torņakalna baznīca

1919. gada 11. novembris, 09.00

11. novembra rītā bija skaidrs, ka Bermonts Pārdaugavu ir zaudējis. No pilnīgas vairāku vienību ielenkšanas un iznīcināšanas Torņakalnā Bermontu glāba vien pēdējā brīdī piesaistītie papildspēki. Sakautajiem bermontiešiem nācās zem Latvijas armijas uguns atkāpties pa šoseju uz Jelgavu.

Latvijas armija pasludināja uzvaru, un rīta stundās Rīgā skanēja baznīcu zvani, tostarp arī tikko atbrīvotajā Torņakalna baznīcā. Dzirdot zvanu skaņas, par uzvaru uzzināja arī 6., 7. un 8. pulka kareivji, kas nakti bija aizvadījuši kaujās. Dažviet zvanu skaņas papildināja muzikāli priekšnesumi. Piemēram, karavīri, kuri atpūtās Mārtiņa baznīcas tuvumā, par uzvaru uzzināja, dzirdot, kā militārais orķestris no baznīcas torņa spēlē korāli „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.

„Ap pulksten 9 modāmies. Mums bija uzdots sapulcēties Šmita eļļas fabrikā, tai pašā vietā, no kurienes atkāpāmies oktobrī. Ceļā uz turieni, pārejot kādu augstu kāpu, pirmo reizi pēc pārcelšanās uz Bolderāju atkal ieraudzījām Rīgas vecpilsētu ar baznīcu torņiem. Tieši tai brīdī viens pēc otra torņos iedunējās zvani, vēstīdami uzvaru. Viens zvana piesitiens sekoja otram, un likās, ka skan ikviens nams un ikviena iela, ka skan pati pilsēta. Vārda neteikdami, mēs tur stāvējām, nemazgājušies un neapkopušies. Pārdzīvojamais aizkustinājums daudziem acis darīja miklas.” (Ābele, Kārlis. Cīņa par Rīgu. Austrālijas Latvietis, Nr. 213, 1953. gada 28. novembris, 7. lpp.)

Torņakalna baznīca.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti