1920. gada 11. novembrī Esplanādē norisinājās Rīgas atbrīvošanas gadadienas parāde, kuras laikā tika pasniegti pirmie Lāčplēša Kara ordeņi. Prezidents Jānis Čakste ar jaundibināto ordeni todien apbalvoja 287 karavīrus. Apbalvotie nāca no visiem Latvijas armijas pulkiem, lielākā daļa no viņiem bija ierindas sastāva karavīri. „Ir vienības, kur no 20-30 cilvēkiem 2-3 ir virsnieki un pārējie visi ir kareivji, dižkareivji, dažādās instruktoru dienesta pakāpēs esošie karavīri,” stāsta Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane.
Kopumā astoņu gadu laikā par varonību Latvijas Brīvības cīņās un arī kaujās 1. pasaules kara laikā, tika apbalvoti vairāk nekā divi tūkstoši karavīru. Pie savu Lāčplēšu apzināšanas un viņu biogrāfiju izpētes joprojām strādā daudzi Latvijas novadpētnieki. Arī Burtnieku novada Ēveles bibliotēkā, kas, izrādās, iekārtota mājā, kur 1896. gadā dzimis Eduards Ķencis. Viņš krita kaujā, būdams vien 20 gadus vecs, un ordeni pēc dēla nāves piešķīra viņa vecākiem. „Tas viņa teksts ir tāds –
„Es gribētu ar latviešiem kopā, es esmu latvietis, es cīnīšos kā latvietis un, ja vajadzēs, arī kritīšu kā latvietis”. Diemžēl tas arī piepildās. 8. martā viņš ir kritis, un viņa kauju biedri viņu atrod tikai no rīta.,” par viena no karotāju likteņiem stāsta Ēveles bibliotēkas vadītāja Aelita Punkstiņa.
Savs stāsts ir katram ordeņa kavalierim, taču, lai uzzinātu ko vairāk par vēl vienu ēvelieti – Robertu Liepiņu, Vidzemes Televīzija devās uz viņa celtajām mājām, kur dzīvo viņa meita. „Te ir bijuši vairāk krūmi un mežs. Gauži maz ir bijusi zeme. Bet viņš visu ir izplēsis ar spēku,” saka Silvija Gavare.
Viņa stāsta, ka tēvs bijis ļoti enerģisks un darbīgs jau no mazām dienām. „Skolotājs Siliņš ir teicis – „To nu es nezinu, kas no tā puikas izaugs”. Tā viņš no bērnu dienām laikam bijis ir tāds, viņš nekad nebija noskumis, kaut tagad pēdējā laikā, kā nu gāja,” saka Gavare.
Par kara gaitām gan tēvs neko nav stāstījis. Silvijas kundze atceras, ka bērnībā redzējusi lādē glabājamies Lāčplēša ordeni, taču, kad tēvu 1945. gadā izsūtīja, ordeni kratīšanā izņēma.
Liepiņš Latvijā atgriezās pēc pieciem izsūtījuma gadiem, turpināja strādāt kolhozā un mira 1969. gadā. Bet viņa mazmeita, kad saimniecībā darbu vairāk, mēdzot teikt – manī plūst Lāčplēša asinis, es visu varu izdarīt.
