Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka 2017.–2022. gadā vidējais patēriņš uz katru 15 vai vairāk gadus vecu Latvijas iedzīvotāju esot bijis starp 12 un 13 litriem absolūta alkohola.[1] Salīdzinājumam – 2022. gadā Somijā un Nīderlandē patēriņš bija 8 litri, Lielbritānijā 10, Francijā un Vācijā ap 10,5, bet Igaunijā 11,1 un Lietuvā 12,1 litrs.[2]
RAKSTA CEĻVEDIS:
Cīņa pret alkoholu mērojama gadsimtos
Pirms simt gadiem, 1924. gada decembrī, Saeima pieņēma un Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja "Likumu par žūpības apkarošanu". Daudzi likuma panti nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās – tie noteica stingrus ierobežojumus alkohola reklamēšanai, iegādei un patēriņam. Alkoholu nedrīkstēja tirgot un lietot tirdzniecības vietās pēc pulksten desmitiem vakarā un svētdienās. Sestdienās un pirmssvētku dienās – tikai līdz pulksten 12 dienā. Tautas kalpiem rūpēja arī politisko izvēļu izdarīšana skaidrā prātā – alkohola tirdzniecība bija noliegta tautas nobalsošanas dienās un pašvaldību vēlēšanu laikā. Attiecībā uz Saeimas vēlēšanām šādi ierobežojumi gan noteikti netika.
Daži šī likuma panti gan mūsdienās liek pasmaidīt: 3. pants noteica, ka "alkoholisko dzērienu pārdotavās patēriņam uz vietas ir aizliegta deja, varietē izrādes un tamlīdzīgas izpriecas. Šinīs vietās atļaujama mūzika tikai ar vietējās pašvaldības piekrišanu."[3]
Tika noteikts, ka nav pieļaujama alkohola lietošana mācību iestādēs un par valsts vai pašvaldību iestāžu līdzekļiem rīkotos pasākumos. Bargi bija sodi par atrašanos reibumā publiskās vietās – varēja dabūt līdz pat mēnesim aresta, bet par alkohola lietošanu publiskās vietās (uz ielas, laukumos u.c.) pienācās arests līdz 14 dienām. Kopumā visus šos pasākumus var atzīt par stingrākiem nekā mūsdienās, jo alkohola tirdzniecība un lietošana tika noliegta pārtikas tirdzniecības vietās, teātros, tirgos un visa veida publiskos sarīkojumos.
Likuma pieņemšanas process izsauca visai plašu sabiedrisko rezonansi, un tēma tika apspriesta tā laika brīvās preses satīras izdevumos. "Svari" pēc likuma 2. lasījuma apstiprināšanas 1924. gada novembrī rakstīja:
"Kungi, jūs esat prātīgi cilvēki un tādēļ apdomājat paši – pa kuru laiku, tā sacīt, lai es iemetu savu šņabītī? Es esmu darba cilvēks, darbdienās man nav vaļas, bet, kad darbdienu vakaros pēc pl. 8 pārnāku mājās, man vispirms jānomazgā smēdes sodrēji un jāpaēd, bet tad jau pulkstenis nāk pusdesmit un krogus klapēs cieti. Svētdienās turpretim, kad nu būtu laiks papriecāties un atpūsties krogi būs visu dienu slēgti. Iznāk, ka alkoholu gan lietot atļauts, bet dabūt viņu nevar. Taisni kā tanī pasakā ar suni un sienu. Pats neēd, bet citam arī neļauj ēst. Jūs sacīsiet dzerat mājā. Kungi! Es neticu, ka jums visiem jau tā laulības dzīve smaida ka saulīte, un tādēļ jūs sapratīsit, ko nozīme tādas sievas, kā manas Pantalonas, nags. Tā jau viņa rūc, kad es uz restorānu aizeju, bet kad mājās sākšu draugus vest — beigas! Tad mani dzīvu cīsiņās samals!"[4]
Spēju uz alkohola apkarošanu paraudzīties caur humoru apliecina arī citi tā laika argumenti:
"Vai kā izsmieklis neizskan mūsu apgaismotības laikos, ka alkoholiskus dzērienus aizliegts reklamēt ar sevišķu apgaismošanu skatu logos? Kā tas savienojams ar civilizācijas lielajām tieksmēm uz gaismu, uz skaidrību? Un kādēļ jūs uzbrūkat mūzikai, dejai, varietē jaunkundzēm? Ko šīs smukās sievietes jums ļauna darījušas un kā tas saskan ar sieviešu emancipāciju, kuru taču jūs negribēsiet noliegt?"[5]
Pagājušā gadsimta divdesmito gadu mēģinājumi ierobežot alkohola patēriņu nebija dzimuši Latvijā. Citās valstīs tobrīd tika ieviesti ievērojami stingrāki noteikumi līdz pat alkohola aizliegšanai (jeb "sausā likuma" ieviešanai), kā tas tika izdarīts ASV. Stingrāki likumi bija arī tepat Baltijas jūras reģionā, piemēram, Somijā un Zviedrijā.
Žūpības apkarošana turpinājās arī Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, un, cik zināms, arī pats Kārlis Ulmanis alkoholu nav lietojis un bijis neiecietīgs pret lietotājiem. Latvijas pretalkohola 5. kongresa dalībniekiem 1935. gadā viņš veltīja šādus vārdus:
"Mūsu darbs atjaunotās Latvijas valsts labā un tautas druvā prasa cilvēkus ar lielu pašaizliedzību, sparu, svaigiem un veselīgiem spriedumiem, viņš prasa darbiniekus, kuru gribu un spēkus nav vājinājuši un lauzuši alkohola postošie kārdinājumi. Un sevišķi latvju jaunatne, kas glabā mūsu tautas gaišāko nākotni, brīdināma, atturama un novēršama no bīstamā ceļa, kas ved cilvēku uz gara un miesas kalpību šolaiku elkam – alkoholam."[6]
Alkohola ierobežošanu uzrādīja ari statistika: 1937. gadā Rīgā bija 370 alkohola iegādes un patēriņa vietas (1925. gadā – 820). Īpašs "Atturības mācības" kurss bija jānoklausās skolēniem.[7]
Otrais pasaules karš un nelegālā alkohola ražošana
Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Latviju okupēja PSRS. Vārdos attieksme pret alkoholu saglabājās nemainīgi negatīva, tomēr arī attiecībā uz alkoholu, līdzīgi kā daudzām citām lietām, vārdi un darbi nesaskanēja. Viens no okupācijas varas saukļiem jau 1940. gadā, atsaucoties uz Vladimira Ļeņina citātu, bija "sociālisms un alkoholisms ir nesavienojami jēdzieni"[8], alkoholisms tika raksturots kā "kapitālistiskās iekārtas parādība".[9] Tomēr nekādi reāli pasākumi alkohola izplatības ierobežošanai netika uzsākti, PSRS okupācijas vara nacionalizēja (faktiski – sagrāba kā kara laupījumu) visas ražotnes un galvenās tirdzniecības vietas, ar to visus no alkohola tirdzniecības gūtos ienākumus pārņemot savā kontrolē.
1941. gada vasarā PSRS okupāciju uz dažiem gadiem nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Vācieši pielika punktu Latvijas finanšu sistēmas iznīcināšanai. Apgrozībā esošā nauda (Ostmarkas) bija bezvērtīga un nepildīja tās funkcijas, kas normālai naudai jāpilda, – tā ir izdodama apmaiņā pret dažādām precēm un pakalpojumiem. Strauji uzplauka spekulācijas, melnais tirgus un maiņas tirdzniecība.
Alkohols savā ziņā aizvietoja konvertējamu valūtu, jo apmaiņā pret alkoholu varēja iegūt pirmās nepieciešamības preces. Uzņēmīgākie sabiedrības locekļi, kas nebaidījās no bargajiem sodiem, sāka nodarboties ar pašdarināta alkohola izgatavošanu. Dažreiz tas sasniedza pat rūpnieciskus apjomus, kā "Krimuldas novada vēstures" grāmatā aprakstītais gadījums no Lēdurgas:
"Saimnieki bij divi brāļi, vācu laikā kūtī uztaisījuši lielu baseinu, tur bij silts, vairākus pūrus rudzu miltu samaisa iekšā, raugu klāt, lai to brāgu dabūtu. Lēja tad iekšā aparātā, pa priekšu garoja fūzelis, tas indīgais šņabis, tas noiet nost, tad temperatūru ceļ augšā, tad nāca tīrs spirts, apmēram 70–80 grādi, piena kannās laida iekšā, un šis (saimnieks) laida tirgot. Tā bij baigā prece, ja ko Rīgā vajadzēja, nes tik šņabi, vai arī ja vajadzīgs kādam ko iesmērēt (piekukuļot)."[10]
Sodi par alkoholisko dzērienu izgatavošanu un tirdzniecību bija bargi, kas gan kara apstākļos daļu sabiedrības neatturēja no šī riska uzņemšanās. Par sodiem laikraksts "Daugavas Vēstnesis" 1943. gadā rakstīja:
"Vispirms ar cietumu līdz vienam gadam un ar naudas sodu līdz RM 500 sodāma pati alkoholisku dzērienu slepena izgatavošana; ar to pašu sodu sodāma arī attiecīgu aparātu vai ietaises ierīkošana vai arī tikai iejavas sagatavošana alkoholisku dzērienu slepenai izgatavošanai. Te nelīdz atrunāšanās, ka ierīce izgatavota, kaut vai "vaļenku" gatavošanai, un vecās mātes ielēkšana iejava kublā reimatisma vai citas kaites ārstēšanai. No paredzētā soda fabrikants un viņa līdzgaitnieki neizbēgs. Tāpat ar cietuma un naudas sodu līdz RM 500 sodāma pašizgatavoto reibinošo dzērienu pārdošana. Sods draud arī pašizgatavoto reibinošu ķērienu pircējiem un glabātājiem. Tātad nekāda atrunāšanās, ka pašbrūvētais degvīns atrasts kādā noslēpumainā veidā vai arī pirkts no nezināmas personas – sods draud jau par to vien, ka šādu dzērienu vainīgais pie sevis vai savā dzīves vietā glabājis. Aprakstīto netikumu izplatīšanās ierobežošanai ir tikai viens līdzeklis – draudošā soda bardzības pastiprināšana."[11]
Pašdarinātā alkohola lietošana nenovēršami noveda arī pie smagiem saindēšanās un arī nāves gadījumiem, viens to tiem aprakstīts 1942. gada laikrakstā "Tēvija":
"13. janv. D. Adamoviča dzīvoklī, Hapsalas ielā 7–10, notikusi iedzeršana, kurā piedalījušies D. Adamovičs ar sievu, A. Kapeļka ar civilsievu no Jaunmīlgrāvja, un vēl dažas personas. Kāds Adamoviča paziņa teicies atnesis spirtu, ko iedzeršanas dalībnieki atšķaidījuši ar limonādi un dzēruši. D. Adamovičs pamodies tikai 15. janv. rītā un atradis savu sievu virtuvē mirušu. Tai pašā laikā Jaunmīlgrāvī mirusi ari Kapeļka civilsieva. A. Kapeļka ar saindēšanās pazīmēm nogādāts slimnīcā. Cik pagaidām noskaidrots, tad minētā vakarā nodzerti vairāk kā 3 litri indīgā "spirta", kas, domājams, bijis kāds surogāts."[12]
1944. gadā ievērojami pieauga Vācijas karaspēkā mobilizēto Latvijas iedzīvotāju dezertēšanas gadījumu skaits, kā arī izvairīšanās no pašas mobilizācijas. Un pie šīs situācijas tika vainotas nevis Vācijas sakāves kara laukā, smagie apstākļi frontē un lielas daļas mobilizēto nepārprotamā apziņa, ka viņi ir piespiesti karot svešas valsts karaspēkā, bet gan alkohols kombinācijā ar neapzinīgiem uz dezertēšanu modinošiem līdzcilvēkiem. Īpašā uzsaukumā Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis 1944. gada jūnijā par pieaugošo tendenci pēc atvaļinājuma neatgriezties savā karaspēka daļā pauda sekojošu:
"Dzimtenē pārnācis karavīrs, nokļuvis šo ļaužu vidē un iespaidā, nereti viņu pierunāts un alkohola apreibināts, izdara pārkāpumu, kas gulstas ne vien uz viņa paša, bet ari uz radu, draugu un piederīgo sirdsapziņu. Alkohola posts šādās reizēs pļauj savu raženo pļauju. No ienaidnieka lodes vairoties, tāds tad nokļūst tiesas priekšā, kur tad sekas ir dažkārt smagākas nekā karalaukā."[13]
PSRS okupācija – alkohola renesanse?
Drīz pēc Otrā pasaules kara beigām un PSRS okupācijas varas nostiprināšanās alkohola ražošanas apjoms un patēriņš, neraugoties uz deklarēto alkohola un sociālisma nesavienojamību, Latvijā strauji pieauga. Septiņu gadu laikā (1950.–1957.) valsts ieņēmumi no pārdotā alkohola dubultojās – no 648 miljoniem rubļu līdz 1,34 miljardiem rubļu (dati salīdzināmās cenās). Pārdotā alkohola īpatsvars pārtikas tirdzniecībā 1957. gadā bija 25%, bet kopējā tirdzniecībā – 12,6% no preču apgrozījuma. 1957. gadā stiprā alkohola patēriņš Latvijā bija pārsniedzis PSRS vidējo līmeni (Latvijā – 7,6 litri uz iedzīvotāju), un alu Latvijā patērēja divas reizes vairāk nekā PSRS vidēji.[14]
Ar ko var skaidrot tik strauju alkohola ražošanas un arī patēriņa pieaugumu?
Protams, ka ne viss, kas tika ražots un patērēts četrdesmitajos gados, nonāca statistikā. Bet tomēr – 1940. un 1957. gada dati ir savstarpēji salīdzināmi un nepielūdzami – pie aptuveni tā paša iedzīvotāju skaita 1957. gadā tika ražots divas reizes vairāk alkohola. Viena no atbildēm ir meklējama tieši iedzīvotājos: skaits bija līdzīgs, bet tie vairs nebija tie iedzīvotāji un viņu pēcnācēji, kas 1939. gadā. 1945.–1957. gadu laikā Latvijā bija ieradušies vairāk nekā 400 tūkstoši imigrantu no PSRS, statistiski aizpildot tos demogrāfiskos robus, ko Latvijā bija atstājušas abu totalitāro režīmu (PSRS un nacistiskās Vācijas) represijas, iedzīvotāju bēgšana no represijām un karalauki. Iebraucēji no PSRS Latvijā ieveda arī citu kultūru, un to var attiecināt arī uz alkohola patēriņu. Savus paradumus mainīja arī vietējie iedzīvotāji. Nesen publicētos fragmentos no kāda latvieša sniegtajam ziņām pēc Rīgas apmeklējuma 1956. gada augustā Zviedrijas karaflotes sastāvā ir minēts, ka "lielākā daļa necer ne uz ko un piemērojas krievu sadzīves stilam – ar mežonīgu dzeršanu".[15]
Alkohola ražošanas apjomi okupētajā Latvijā turpināja pieaugt un savu augstāko punktu sasniedza 1983. gadā, kad tika saražoti 3773 tūkstoši dekalitru degvīna un liķieru produkcijas (4,5 reizes vairāk nekā 1940. gadā) un 9959 tūkstoši dekalitru alus (5,2 reizes vairāk nekā 1940. gadā). Lielā apjomā tika ražoti arī dažādi vīni. Daļa no saražotā nebija domāta vietējam tirgum, tomēr lielākā daļa tika realizēta Latvijā.
Nav pārsteigums, ka okupētās Latvijas preses izdevumos un filmās līdz pat 20. gadsimta 80. gadu vidum alkoholisms tika pozicionēts vairāk kā atsevišķu indivīdu degradācijas, nevis valsts sistēmiska problēma.
Alkohola ražošanas nozare nodrošināja aptuveni desmito daļu no PSRS budžeta ieņēmumiem. Alkohols vismaz daļēji aizpildīja veikalu tukšos plauktus. Paradoksāli, ka alkohola patēriņš auga par spīti salīdzinoši daudz gan medijos, gan filmu industrijā pret alkoholu vērstajai kritikai. Tādi spilgti darbi, kā alkoholisma problēmas izgaismojošā Ivara Selecka dokumentāla filma "Sāpju spogulis" (1976. gads) parādījās ik gadus. Arī laikrakstos alkohola tematikai veltīto rakstu skaits bija mērāms simtos. Ekonomisko zinātņu kandidāts Pēteris Zvidriņš 1971. gadā publicēja datus, kas skaidri iezīmēja alkoholu kā vienu no galvenajiem ģimeņu iziršanas cēloņiem. Gados jaunu cilvēku laulību šķiršanā (līdz 25 gadu vecumam) 27% gadījumu par cēloni bija atzīta vīra pārmērīgā dzeršana. Sieviešu vidū kā lielākā problēma bija neuzticība.[16]
Alkohola pārmērīgai izplatībai uzmanību pievērsa arī trimdas preses izdevumi. Laikraksts "Latvija" pārpublicēja kādas no Latvijas sūtītas vēstules fragmentu: "Alkohola lietošana pie mums ir pieņēmusies katastrofiskos apmēros. Dzerts tiek ne tikai degvīns, bet arī lētie odekoloni, logu un vannas tīrīšanas līdzekļi, pat skudru skābe. It viss, kur ir kaut smaka no spirta."[17] Tajā pašā laikraksta numurā tika pārpublicēts fragments no 1984. gada oktobra žurnāla "Padomju Latvijas Sieviete", kurā reģionālas slimnīcas ārste situāciju Latvijā krāsoja drūmās krāsās:
"Ar bažām skatos uz izlaidīgām, nevīžīgām sievietēm. Viņam sāk aizmirsties jēdziens sievietes gods, lepnums un mātes pienākums. Visbriesmīgāk no tā cieš bērni. Kāda gan māte var būt tā sieviete, kuru rudenī taisnā ceļā no kartupeļu talkas atveda uz dzemdībām tik apdzērušos, ka viņa nesaprata ne rīta, ne vakara. Kad otrā rītā atžirga, nevarēja vien beigt brīnīties, kur viņa atrodas un no kurienes viņai radies bērns."[18]
Mihails Gorbačovs un alkohola apkarošana
1985. gada 11. martā par PSRS vadītāju – PSKP CK ģenerālsekretāru – kļuva Mihails Gorbačovs (1931–2022), kura vārds pamatoti tiek saistīts gan ar mēģinājumiem reformēt PSRS, gan arī PSRS sabrukumu. Jau pāris mēnešus pēc Gorbačova nonākšanas pie varas, 17. maijā, PSKP Centrālā Komiteja pieņēma lēmumu "Par žūpības un alkoholisma novēršanas pasākumiem".
Mediju reakciju pēc šī lēmuma "no augšas" tēlaini var salīdzināt ar haotisku rosīšanos pēc smagām paģirām, kas iestājušās pēc intensīvas dzeršanas visas valsts līmenī vairāku desmitgadu garumā.
Iepriekšējās desmitgadēs bieži izskanēja alkoholisma kritika, bet tagad, ņemot vērā augstākās varas lēmumu, tonis kļuva ievērojami asāks un mudināja alkoholismu nesaudzīgi apkarot. Visus medijus piesātināja raksti ar nosaukumiem "Degvīns – nelaimes brālis"[19], "Vairāk iniciatīvas un neatlaidības"[20], "Nostiprinot disciplīnu un kārtību"[21], "Atturībai jākļūst par dzīves normu"[22] utt. Lielu rezonansi ieguva raksts "Kas spēlēs klavieres?" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1985. gada 5. jūlijā, kurā Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais narkologs Jānis Strazdiņš problēmai deva jau sistēmisku ietvaru, analizējot alkohola patēriņa pieaugumu. Jānis Strazdiņš pirmo reizi okupētās Latvijas preses izdevumā publiskoja šokējošo statistiku: alkohola patēriņš starp 1960. un 1980. gadu pieaudzis 2,5 reizes, bet ar alkoholismu saistītu slimību skaits – vairāk nekā astoņas reizes.[23]
Šeit vietā ir pieminēt, ka Gorbačovs nebija alkoholisma apkarošanas idejas autors. Šai tēmai vēlējās pieķerties jau Jurijs Andropovs (1914–1984), kurš pie PSRS stūres nokļuva pēc Leonīda Brežņeva (1906–1982) nāves. Andropovs bija ilgstoši vadījis VDK un par vienu no PSRS attīstības problēmām uzskatīja disciplīnas trūkumu, kur lielu lomu, viņaprāt, spēlēja pārliekais alkohola patēriņš. Andropovs, kļūstot par PSRS vadītāju, jau bija pārlieku slims, lai spētu pats iniciēt šo politiskās attieksmes maiņu pret alkoholu. Viņa ieceres pārņēma Gorbačovs. Pretalkohola kampaņa bija viena no spilgtākajām Gorbačova pirmo valdīšanas gadu politikas iniciatīvām. Jau kādu laiku PSRS ekonomikas izaugsme bija iestrēgusi, arvien lielākus izdevumus prasīja karš Afganistānā.
Gorbačova loģika bija vienkārša: mazāk dzers – labāk strādās, un valsts tiks izrauta no stagnācijas.
Tomēr tā nenotika. Vīnogu dārzu izciršana un strikta alkohola ražošanas un realizācijas ierobežošana nepalīdzēja, jo sabiedrībai netika dotas alternatīvas. Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Boriss Pugo (1937–1991) pat Gorbačovam oficiālā atskaitē par pretalkohola kampaņas rezultātiem kā pozitīvu blakusefektu norādīja paaugstināto pieprasījumu pēc cukura. Pugo to skaidroja ar iedzīvotāju vēlmi vairāk gatavot krājumus ziemai, jo tagad no dzeršanas brīvajā laikā viņi lasa ogas gan mežā, gan piemājas dārzā. Nelegāli ieņēmumi no alkohola realizācijas deva lielisku peļņas nišu organizētajai noziedzībai.
Alkohola jautājums pēc neatkarības atjaunošanas
Ilgstošā PSRS okupācija bija radījusi smagas sekas. Latvijas tautsaimniecība bija padarīta par kvantitatīvi daudz ražojošu, taču starptautiski nekonkurētspējīgu. Iedzīvotājiem gadu desmitiem bija liegta normāla izglītība, lai apgūtu tirgus ekonomikas pamatus. Visa tā rezultātā 20. gadsimta 90. gados notika strauja un smaga ekonomiskā transformācija. No centralizēti vadītas plānveida ekonomikas pāris gadu laikā Latvija nonāca brīvā tirgus apskāvienos. Liela daļa uzņēmumu šo pārbaudi neizturēja, dažu gadu laikā eksistenci beidz gandrīz visas PSRS laikā radītās kopsaimniecības un liela daļa rūpniecības uzņēmumu. Iepriekš ražotā produkcija izrādījās nevajadzīga un nekonkurētspējīga. Strauji kritās iedzīvotāju ienākumi, pieauga bezdarbs. Iepriekšējos uzkrājumus bija iznīcinājusi inflācija.
Dažu gadu laikā jau tā zemā dzīves kvalitāte pazeminājās vēl vairāk. Cilvēki mazāk rūpējās par savu veselību, arī veselīgu dzīvesveidu. Ārstu apmeklējumu skaits 1990.–1995. gadā samazinājās par 40%.[24]
1994. gadā smēķēja vairāk nekā puse (56%) no visiem aptaujātajiem vīriešiem un 17% sieviešu. Būtisku pieaugumu uzrādīja alkohola patēriņš. Pēc oficiāliem datiem Latvijā absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājās no 5,3 litriem 1990. gadā līdz 8,0 litriem 1995. gadā. Tika atzīts, ka alkohols salīdzinājumā ar citām precēm ir kļuvis relatīvi lētāks. Bez tam statistikā netika uzskaitīts lielos apjomos patērētais kontrabandas un pašdarinātais alkohols. Spirta tirdzniecība Rīgas Centrāltirgū un citviet Latvijā notika gandrīz nekontrolēti. Līdz pat 2002. gadam alkoholu varēja iegādāties visu diennakti, tas bija pieejams gan benzīntankos, gan arī daudzajos visu diennakti strādājošajos veikalos. 2007. gadā pēc oficiālās statistikas uz vienu 15 vai vairāk gadus vecu Latvijas iedzīvotāju tika patērēts 12,2 litri absolūtā alkohola, bet 2021. gadā 12,3 litri. Līdz ar to varam teikt, ka alkohola patēriņš ir stabilizējies, lai arī augstā līmenī.[25]
Mūsdienās Latvija ir kļuvusi par negatīvo līderi EDSO valstu saimē pēc alkohola atkarības pārāk augstā līmeņa, mūs apsteidz vien Baltkrievija, un, iespējams, arī Krievija, kuras sniegtie dati varētu būt samazināti. Pēc Pasaules Veselības organizācijas 2018. gada publikācijas datiem, vairāk nekā 10% no visiem Latvijas iedzīvotājiem ir konstatēta alkohola atkarības diagnoze, bet starp vīriešiem tādu jau ir katrs piektais![26]
Tie ir jau diagnosticētie vīrieši, kuru atkarība ir radījusi nopietnas veselības problēmas un tāpēc viņi reģistrēti kādā medicīnas iestādē. Tātad jau tā Latvijas ģimenēs trūkstošo vīriešu piektā daļa dod priekšroku dzeršanai, nevis ģimenei – kāds tur tad vairs vīrs un tēvs?! Drīzāk šādi alkohola atkarīgie vīrieši jāuztur un jāapgādā pārējiem ģimenes locekļiem un bieži arī viņu dzīves pārvēršas bezgalīgā murgā.
Alkohola pārlieku lielais patēriņš ir arī acīmredzams iemesls daudzām Latvijas vīriešu priekšlaicīgām nāvēm (piemēram, pašnāvības, slīkšanas un autoavārijas) un īpaši īsam latviešu vidējā mūža ilgumam.
Latvijā ir ilgstoši vērojama viena no lielākajām dzimumu atšķirībām mūža ilguma ziņā, proti, vīrieši dzīvo apmēram 10 gadus īsāku mūžu nekā sievietes. Vismaz vairāki gadi no šīs 10 gadu starpības ir pārmērīga alkohola lietojuma dēļ, ko vairums mēs nevēlamies un nespējam atzīt. Bijušais Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības vadītājs Uldis Mitenbergs atzīst, ka
"gada laikā alkohola lietošanas dēļ mēs pazaudējam aptuveni 6000 iedzīvotāju. Tātad tas ir aptuveni tik, cik liela ir Alūksne"[27].
Savukārt valdība, šķiet, vilcinās sākt nopietnu cīņu ar pārmērīgu dzeršanu, bieži tai svarīgāki šķiet no alkohola pārdošanas radītie budžeta ieņēmumi, nekā tā radītās ilgtermiņa sekas. Citiem vārdiem, Latvijas valdība savā ziņā turpina PSRS okupācijas varas praktizēto un vācu baronu aizsākto alkohola tirgošanas biznesu, rūpējoties par ieņēmumu palielināšanu, bet būtībā nevēršoties pret alkohola radītā posta cēloņiem. Varam atcerēties nesenās alkohola akcīzes sacīkstes starp Latviju un Igauniju vai nesenos centienus ierobežot alkohola pieejamību, kur izšķirīgs arguments bija akcīzes nodokļa ieņēmumi valsts budžetā. Taču īstenībā daudz lielākus zaudējumus rada alkohola lietošanas posts – nesenais Veselības ministrijas pasūtītais pētījums liecina, ka tiešie un netiešie zaudējumi ir lēšami starp 1,3–1,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP)[28]. Tā vietā Finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis pauda viedokli, ka "kopumā nodokļu likumi nav domāti tam, lai atrisinātu kādu sociālo problēmu".[29] Līdz šim vairāk uzvar Finanšu ministrijas viedoklis, ka par alkohola ilgtermiņā radītām sekām svarīgāks ir mazāks, bet tūlītējs papildu ieņēmums valsts budžetā.
Jāsecina, ka alkohols Latvijā ir bijis klātesošs visos laikos un pie visām varām, kas Latvijā ir saimniekojušas pēdējos 100 gados.
Alkohola patēriņa samazinājums notika brīžos, kad tika reāli samazināta tā pieejamība, un PSRS okupācijas perioda pieredze skaidri apliecina, ka ar tukšiem vārdiem un kaunināšanu vien nepietiek. Paradumu maiņa ir iespējama, vien piedāvājot kādu alternatīvu. Šī raksta autoriem bija iespēja nesen viesoties Norvēģijā un savām acīm pārliecināties, ka tepat netālu ir valstis, kur alkohola pieejamība ir ievērojami mazāka, un vienlaicīgi uz ielas ir redzami daudz vairāk dažāda vecuma aktīvu dzīvesveidu piekopjoši cilvēki. Novēlēsim ko tādu arī mūsu nākotnes sabiedrībai.
Raksts tapis Baltijas Pētniecības programmas projekta "Kvantitatīvie dati par sociālajām un ekonomiskajām transformācijām trīs Baltijas valstu reģionos pēdējos simts gados vēsturisko transformāciju analīzei un nākotnes izaicinājumu pārvarēšanai (BALTIC100)" ietvaros (EEA-RESEARCH-174).
