"Ortopēdija, ortozes un protēžu izgatavošana nav nekas pilnīgi jauns. Protams, tā forma, kādu mēs šodien to redzam, tā ir veidojusies no 19. gadsimta, bet pirmās ortozes un pirmās protēzes faktiski ir atrastas jau Senajā Ēģiptē, gan Senās Ēģiptes materiālos, gan senās Irānas materiālos," atklāja Vesperis.
Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi, un tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus.
"Tātad jau dziļi senatnē cilvēki tomēr ir gribējuši, kā saka, slēpt savus fiziskos defektus. Protams, jautājums, kas bija šie cilvēki? Spriežot pēc kaulu materiāla arheoloģiskajos izrakumos, varam teikt, ka tā ir bijusi vai nu aristokrātija vai kāda ļoti augsta ranga priesteru kārta, pie kuriem šie izgatavojumi atrasti," skaidroja Vesperis.
Savukārt protēzes, kādas tās pazīstam šodien, nāk no renesanses laika, jo jau tad sāka izgatavot ļoti smalkas, no metāla taisītas rokas, kuras, iespējams, pat bija kustināmas. Nav gan zināms, vai tās reāli tika lietotas, bet vairākos Itālijas muzejos šādi atradumi ir apskatāmi.
"Par fiziski izmantojamām lietām mēs varētu runāt no 17., 18. gadsimta. Visvienkāršākais protēzes veids ir tā saucamās stutkājas. Varētu tās saukt arī par pirātu kājām," norādīja Vesperis.
Pirmie veikali, kas specifiski domāti protēzēm un ortozēm, parādās jau 19. gadsimtā, kad vispār attīstās tirdzniecības nami un veikali, kādus tos pazīstam šodien.
"Pirms tam, protams, bija dažādas darbnīcas, kur to visu izgatavoja, bet apjoms bija salīdzinoši niecīgs, jo kādreiz vispār priekšstats par to izgatavošanu un to, kam pienākas, bija ļoti tāds... Šodien, ja cenšamies jebkuru apkalpot vai par viņa paša naudu, vai pašvaldības, vai valsts, vai kāda cita līdzekļiem, tad kādreiz tas pamatā gāja tikai uz cilvēka paša rēķina. Mēs ļoti labi zinām, ka lielākā daļa sabiedrības nevarēja to atļauties," stāstīja Vesperis.
Cilvēkiem ortozes un protozes, pirmkārt, bija nepieciešamas kara radīto sakropļojumu dēļ. Otrs lielais iemesls bija tehniski radītās traumas, piemēram, rūpnīcās strādājošajiem. Ar laiku, attīstoties transportam, arvien biežāk bija nepieciešams palīdzēt arī satiksmes negadījumos cietušajiem.
"Jāatceras, ka tolaik, ja runā par 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu, vēl nebija tādu antibiotiku kā šodien. Pēc smagām traumām varēja sākties tā saucamā asins saindēšanās, un gangrēnas rezultātā bija nepieciešama amputācija. Tā rezultātā cilvēkiem bija nepieciešami mākslīgie palīglīdzekļi," norādīja Vesperis.
Treškārt, cilvēki locekļus zaudēja arī dažādu slimību rezultātā. Ļoti izplatīta bija kaulu tuberkuloze, kas bieži atstāja smagas sekas. "Kā tādu ceturto punktu varētu izdalīt nelaimes gadījumus, dažādas dabas katastrofās gūtās traumas un daudz ko citu," Vesperis stāstīja.
Vislielāko ietekmi uz bandāžu un ortožu attīstību radīja rentgena izgudrošana 20. gadsimtā, kad beidzot varēja redzēt deformācijas smalkāk, kādas tās ir, ko tās ietekmē, kā cilvēkam palīdzēt.
"Pirms tam, protams, varēja būt kaut kādi palīglīdzekļi, kruķi vai balsti un tā tālāk, bet tā, ka individuāli cilvēkam kaut kad 18. gadsimtā vai vēl senāk būtu ļoti palīdzēts, tā īsti nebija. Patiesībā arī attieksme pret cilvēkiem ar fiziskiem sakropļojumiem mainās tikai ar 19. gadsimta otro pusi, 20. gadsimta sākumu, kad, pateicoties medicīnas attīstībai, sāk šos cilvēkus uztvert nevis kā apsēstus ar ļaunumu vai ko tādu, bet, ka tās ir slimības, kas rada ietekmi. Tad tās sāka ārstēt," skaidroja Vesperis.
