ASV Mērilendas Universitātes emeritētais profesors Džeimss Glāss grāmatā par ebreju pretošanos holokausta laikā atsaucas uz liecībām par garīgo pretošanos, kas saglabājušās rabīnu stāstos un izdzīvojušo atmiņās, holokaustā rakstītajā halahā un teoloģiskos tekstos. Viņš uzsver, ka "lai gan garīgā pretošanās varbūt nav glābusi dzīvības, tā, iespējams, cilvēkos un kopienā radīja psiholoģisku patvērumu, kur cilvēka un ebreja pašidentitāti vācu barbarisms nespēja nīcināt vai degradēt. Šis arguments liek domāt, ka garīgā pretošanās un vardarbīgā pretošanās sasniedza vienu un to pašu mērķi: savas patības vai veselā saprāta saglabāšanu morālajā, straujas dezintegrācijas un gribas zaudēšanas universā. Garīgā pretošanās centās glābt dvēseli jeb psihi no ārprāta caur klusumu attiecībā pret apspiedēju, bet ne klusumu attiecībā pret Dievu vai pašu ebreju kopienu"[1].
Glāss un citi ebreju garīgās pretošanās vēstures pētnieki parasti piemin trīs galvenās garīgās pretošanās piemērus: dažādus kultūras un izglītības pasākumus, geto dzīves dokumentēšanu un šo dokumentālo liecību saglabāšanu un jūdaismam svarīgāko reliģisko rituālu praktizēšanu un svētku svinēšanu.
Garīgā pretošanās nav tikai ebreju vēstures fenomens. Tā pazīstama arī citu tautu vēsturē un pēc būtības ir ļoti izplatīta pretošanās forma. Visbiežāk ar to saprot reliģisko un plašākā nozīmē – garīgo prakšu izmantošanu, lai pretotos apspiešanai, netaisnībai vai citiem sarežģītiem apstākļiem. Garīgā pretošanās bieži vien nav atklāti vērsta pret politisko varu, pat situācijās, kad tā apdraud kādas reliģijas vai garīgās kustības pastāvēšanu.
Kaut arī totalitāras varas apstākļos tā bieži tiek īstenota pagrīdē un tās īstenotāji tiek vajāti kā jebkuri politiskie pretinieki, garīgās pretošanās dalībnieki reti kad paši sevi uzskata par politiskiem disidentiem.
Pretojas jau Staļina laikā
Jāteic, ka padomju režīma īstenotās antireliģiskās politikas apstākļos saglabāt ticību Dievam un piederību Baznīcai jau pati par sevi bija garīga pretošanās. Tā notika ne tikai svešām acīm noslēptā privātā dzīvē, bet reizi pa reizei tā bija arī atklāta iestāšanās par savu ticību, izmantojot režīma atļautos savas pozīcijas izteikšanas veidus, piemēram, darbaļaužu vēstules vietējai varai un pat PSRS vadītājiem. Tā, piemēram, 1945. gada decembrī Romas Katoļu baznīcas Viļānu, Viļakas, Abrenes, Vecmanes un Šķilbes draudžu locekļi parakstīja vēstules ar lūgumu atbrīvot par pretpadomju darbību apcietināto priesteri Antonu Skromani [2]. 1951. gadā līdzīgu vēstuli rakstīja Evaņģēliski luteriskās baznīcas Gulbenes draudze sava mācītāja Edgara Jundža aizstāvībai [3]. Atcerēsimies, ka tas ir vēl tā sauktais Staļina laiks, kad notika nežēlīgākā kristīgās Baznīcas iznīcināšana, kad tika apcietināti, notiesāti uz daudziem gadiem Gulaga nometnēs un arī nogalināti daudzi draudzēs iemīļoti garīdznieki. Tāpēc apbrīnas un cieņas vērti ir šie cilvēki, kuri, apzinoties, ka arī pašus var sagaidīt viņu mācītāja liktenis, tomēr nebaidījās parakstīt šīs vēstules, tā faktiski nostājoties pret okupācijas varas lēmumiem.
Cits piemērs ir 1959.–1960. gads, kad Romas katoļu Juzefovas (Jezupovas, Naujenes) draudzes pārstāvji devās uz Maskavu pie Hruščova un rakstīja viņam sūdzības par vietējās varas vilcināšanos atļaut baznīcas celtniecību.
Tas jau ir cits laiks, un padomju reliģijas politika ir izvēlējusies citus kristīgās ticības ierobežošanas veidus, tāpēc, sekojot Maskavas norādēm, vietējās varas lēmums galu galā bija labvēlīgs – atļauja baznīcas celtniecībai tika saņemta.
Tikai pēc tam, kad baznīcu par draudzes savāktajiem līdzekļiem uzcēla, to draudzei atņēma un nekādas sūdzības vairs nepalīdzēja to atgūt.
Garīgā kustība iekļaujas Atmodā
Raksturīgs garīgās pretošanās piemērs ir reliģiskās izglītības turpināšana. Saskaroties ar reliģiskās izglītības ierobežojumiem, padomju Latvijā radās pagrīdes reliģiskās skolas un mācību grupas. Šo iniciatīvu mērķis bija saglabāt reliģiskās mācības un tradīcijas, nododot tās nākamajām paaudzēm. Te jāpiemin katoļticīgo bērnu sagatavošana pirmajai komūnijai, kura slepenībā notika visu padomju okupācijas laiku. Arī Evaņģēliski luteriskajā baznīcā daudzās draudzēs nelegāli turpināja darboties nelielas svētdienas skolas, kas kā aizvien plašāka svētdienas skolu kustība jau atklāti pieteica sevi 1980. gados. Svētdienas skolu veidošanās bija daļa no jauno luterāņu mācītāju aizsāktās garīgās atjaunotnes kustības Evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Tieši šī kustība kļuva par aktīvāko līdzdalībnieci demokrātiskajos Latvijas atjaunotnes procesos.
Tā kļuva par Atmodas garīgo kodolu, kas vienoja ap sevi tūkstošiem Latvijas kristiešu, kuri beidzot varēja bez bailēm, atklāti doties uz baznīcu. Taču šī Latvijas garīgā Atmoda diez vai būtu bijusi iespējama bez to ticīgo varoņdarba, kuri ilgajos padomju okupācijas gados saglabāja šīs baznīcas, saglabāja draudzes, un pāri visam – savu ticību.
Pētniecības darbs īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā",
[1] James M. Glass. Jewish Resistance during the Holocaust: Moral Uses of Violence and Will. Palgrave: Macmillan, 2004, p. 104.
[3] LVA, 1448. f., 1. a., 52. l., 169.–172. lp.
LSM garstāsti
