Vienmēr bija jābūt mājās. Stāsts par mātes kopšanu divu gadu garumā

Neārstējamu vai smagi slimu pacientu aprūpē galvenā uzmanība tiek veltīta pacienta sāpju mazināšanai. Šādā veidā Paliatīvās aprūpes centrā pacientus stabilizē līdz desmit dienām, un tad aprūpējamais tiek nodots tuviniekiem, kam arī tas ir neizsakāmi smags dzīves posms. Lai plašāk iepazītu to, kas notiek šajā izmisumā zonā ar pacientiem un līdzcilvēkiem, sākam publicēt pieredzes stāstus, kas atsaukušies Latvijas Radio aicinājumam. Pirmais no tiem - Marikas Černānes stāsts par to, kā mātes kopšana pirms pieciem gadiem izmainījusi visu viņas dzīvi.

Jau kādu laiku briestu pastāstīt publiski savu stāstu, ko piedzīvoju gandrīz divus gadus (2013.  gada janvāris - 2014. gada augusts), kopjot mammu, kura pēc insulta bija palikusi uz gultas guloša, jāgroza arī pa nakti, lai neveidojas izgulējumi (pēc vienas nedēļas Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) un divām nedēļām sociālās aprūpes iestādē - 1. slimnīcas 17. korpuss - viņai bija sākuši veidoties izgulējumi, ko mājās divu mēnešu laikā sadziedējām). Vienmēr bija jābūt mājās, lai sniegtu palīdzību.

Jātiek galā arī ar maziem bērniem

Paralēli tas ir stāsts par triju bērnu ģimeni, kurā tajā laikā jaunākajam bērnam bija 9 mēneši, vidējam 3 gadi 4 mēneši, vecākajam 8 gadi un mācījās 2. klasē. Skola zināja par to, ka bērna vecmamma ir kopjama, bet tā vietā, lai atbalstītu, dažādi apgrūtināja mūs.

«Izmisuma zonā»

Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.

Uzsaukums:

Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

Neklusē. Stāsti

Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".

Mazākais bērns uzsāka iet bērnudārzā no viena gada 6 mēnešu vecuma. Abiem mazākajiem bērniem bija savas attiecīgā attīstības posma vajadzības, kas bija jāapmierina un jārisina. Ja agrāk tieši vecmamma bija ģimenei kā atbalsta cilvēks, kas piepalīdzēja kaut vai pieskatīt bērnus, tad tagad, kad vecmamma pati kļuva pieskatāma, radās milzīga pārslodze ģimenei (pamatā cilvēku resursa trūkums, kam nāca klāt arī citas jomas).

Kad interesējāmies pie sociālajiem darbiniekiem par palīdzību, tad mums paziņoja, ka mums "nekas nepienākoties", jo es taču sēžot mājās (bērna kopšanas atvaļinājumā) un varot apkopt arī mammu... Meklējām cilvēku (-us), kas varētu nākt palīgā, bet tas ir atkal stāsts, kas pieteicās un kā ar to gāja...

Kā reaģēja kristīgais sektors?

Meklējām palīdzību arī, ja tā var teikt, kristīgajā sektorā (jo paši esam kristieši un daudz esam darbojušies baznīcā). Rakstīju uz "Caritas" un lūdzu palīdzību, bet tur bija gatavi sniegt tikai konsultāciju, nevis palīdzēt atrast cilvēku, kas varētu reāli atvieglot situāciju.

Konkrēto kristiešu atbildes, kurus uzrunāju, dalījās divās grupās. Katoļi atteica, ka palūgsies un adorēs Jēzu adorācijas kapelā, nevis izvēlēsies adorēt Jēzu, sēžot pie slimnieka gultas. Savukārt luterāņi palīdzēja ar praktiskām lietām un saņēmām materiālu palīdzību no Jēzus draudzes diakonijas (salokāmus sēdratus, pamperus, vienreizējos paladziņus, mitrās salvetes, kopšanas līdzekļus u.tml.).

Cilvēku resursu trūkuma dēļ pa šo laiku izdegu, un atkopšanās prasīja vairākus gadus. Arī mana atkopšanās no izdegšanas ir atsevišķs stāsts.

Pati pievērsās medicīnai 

Rezultātā - kopš šī laika, kad darba spējīgā vecumā ar labu izglītību tiku "izsista no ierindas", izdegšanas seku dēļ līdz pat šim brīdim neesmu strādājusi algotu darbu un līdz ar to valsts no manis nav saņēmusi nekādus ar darbu saistītus nodokļus. Var teikt, ka šajā gadījumā slimnieka kopšana ir prasījusi vairākus darba gadus no dzīves darbspējīgam cilvēkam, kad tas nav spējis dot savu artavu sabiedrībai. Kam tas ir bijis izdevīgi?

Kad biju jau kaut cik atguvusies no izdegšanas, aizgāju studēt medicīnu (kas bija nepiepildīts bērnības sapnis), un ko tagad motivēja arī jautājums, ko un kā labāk darīt, ja rodas veselības problēmas. Arī kā medicīnas studentei, kas kaut ko saprot no ārstniecības, man būtu ko teikt. Piemēram, 

  • kāpēc mana mamma netika ievietota insulta palātā pirmajās 24 stundās (Neatliekamā medicīniskā palīdzība aizveda ātri - stundas laikā pēc insulta), kā tas ir paredzēts, 
  • vai viņai tika doti trombolītiķi; 
  • kāpēc nedēļas laikā slimnīcā nomainījās 3-4 ārstējošie ārsti (rezidenti?), ar kuriem katru reizi it kā no jauna bija jāsāk par visu runāt utt.
  • par "zāļu kokteili", kas katru dienu bija jālieto; 
  • par rehabilitācijas pasākumiem, kas ļoti būtiski palīdzēja un uzlaboja situāciju, bet kas bija tomēr pakļauti direktīvām, nevis attiecīgās situācijas nepieciešamībai, un kā tas ietekmēja turpmāko atveseļošanos un
  • LIELAIS RETORISKAIS JAUTĀJUMS - kāpēc praktiski NEKAS netiek darīts profilakses jomā (dzīvesveida izmaiņas ilgtermiņā un hronisko slimību profilakse).

Esmu šo izbaudījusi līdz mielēm. Esmu gatava par to runāt. Domāju, ka daudzus šāda situācija būtu pavisam sagrāvusi. 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti