Mēs esam līderi jau gadiem starp pārējām Eiropas valstīm. Kopš 2011.gada, kad tika šķirtas vairāk nekā astoņi tūkstoši laulību, nepārtraukti ieņemam pirmo vietu. 2012. un 2013.gadā tika šķirtas vairāk nekā septiņi tūkstoši laulības katru gadu. Kā norāda Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Beāte Danusēviča, provizoriskie dati rāda, ka pagājušā gada skaitļi būs tādā pašā līmenī, kā pirms tam.
Šī ir ļoti emocionāla un personiska tēma, tāpēc šķirto cilvēku vārdi ir mainīti
Lainei ir 44 gadi, viņa dzīvo Madonas novadā. Pirms trīs gadiem Laine izšķīrās no sava vīra, ar kuru attiecībās pavadīja 17 gadus. Deviņi no tiem tika aizvadīti laulībā. Vīrs pameta gan viņu, gan abus bērnus, aizejot pie citas sievietes. Laine atzīst, ka ir klājies ļoti grūti, bet var redzēt, ka viņa cenšas saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi un nākotni:
"Apprecējāmies, droši vien iestājās rutīna, jo nevarēja vairs kā agrāk. Dzima bērni, un kādam taču tam visam ir vairāk jāpievērš uzmanība, un parasti jau sievietēm bērni ir pirmajā vietā un viss pārējais pakārtots tam, un attiecīgi droši vien vīrieši jūtas atstāti novārtā. Nu tā tas varētu būt. Es domāju, ka tāpēc. Mēs vispār nekontaktējamies. Viņš arī nezvana bērniem. Principā neizrāda nekādu interesi. Vienkāršāk ir aizbēgt no problēmām. Parasti atbildību uzņemas sieviete - sievietes bērni, sievietes atbildība. Vīrietis: šodien šeit biju, rīt vairs neesmu – uz redzēšanos. Saprast un saņemties bija grūti. Bet pati procedūra bija ātra, mūsu gadījumā ļoti ātra."
Reinis ir 35 gadus vecs uzņēmējs no Rīgas. Arī viņš piedzīvoja smagu šķiršanos. Ar savu bijušo sievu viņš bija kopā 10 gadus, no kuriem piecus pavadīja laulībā. Bērnu viņiem nav:
"Es šķīros no kāda, kuru mīlu, pirmo reizi, un arī tajā laikā meklēju tādas atbildes - kādi ir iemesli, kad tas sākās un tā tālāk. Pēcāk jau sapratu, ka nav tādi konkrēti iemesli, vienkārši bija pienācis laiks iet katram savu ceļu. Tehniski jā, es ierosināju šķiršanos, bet pārgājis bija viņai, un es to jutu visās izpausmēs. Viņa nebija spējīga uzņemties tādu atbildību par šķiršanos uz sevi. Man pārgājis nebija, bet arī mocīt sevi vairs negribēju, jo jutu, ka viņai vairs nav tās jūtas. Kaut kādas mērenas attiecības man neder - abiem jāmīl vienam otru tā, ka reibst."
Lai gan pēc Reiņa stāstītā var saprast, ka lēmums bijis smags, atskatoties uz notikušo, viņš nenoliedz, ka rīkojies pareizi: "Nekādā gadījumā nenožēloju, ka šķīros. Šķiršanās periodā tas bija lielākais pārdzīvojums mūžā, un nekādi nevarēju saprast, kāpēc tā jānotiek, bet rezultātā tie pārdzīvojumi mani ļoti attīrīja, un tagad man dzīvojās daudz priecīgāk, aktīvāk un patiesāk. Protams, laulības dzīvē rīkotos prasmīgāk - mazāk kaut ko sagaidītu no otra, vairāk dotu un vienkāršāk priecātos ikdienā.
Mēs baigi jauni satikāmies. Mums bija abiem 20. Un es gribētu teikt, ka mēs izaugām vienkārši pilnīgi katrs uz savu pusi. Kaut gan mēs dzīvojām kopā, sanāca, ka mēs attīstījāmies katrs uz savu pusi."
Citādāka pieredze ir 29 gadus vecajai Lindai no Valmieras, kura ar savu bijušo vīru bija kopā astoņus gadus, no kuriem trīs tika pavadīti laulībā. Nu jau pagājis vairāk nekā gads kopš šķiršanās un izskatās, ka viņa ir ļoti laimīga un apmierināta ar savu dzīvi: "Pēc pāris gadiem paliek tā, ka tu saproti – nav. Vienkārši nav. Nav vairs kopēju interešu un beigās saproti, ka dzīvo ar cilvēku, ar kuru nav, par ko runāt. Tas nebija tāds pēkšņs lēmums. Tas brieda vismaz jau gadu, un pēdējais gads bija tik smags, ka es domāju, ka mēs bijām viens no otra ļoti noguruši. Tā kā nožēlošanas tur tiešām nebija. Mēs mēģinājām visādi, bet nē. Tas īstenībā bija atvieglojums.
Es nenožēloju ne to, ka es apprecējos, ne to, kā viss notika. Katra pieredze ir pieredze, un, ja būs sajūta, ka gribēsies atkal precēties, kāpēc nē."
To, ka ir mainījusies sabiedrības struktūra un kopumā mēs esam palikuši iecietīgāki pret šķiršanos, norāda ģimeņu un pāru psihoterapeits Sandis Ratnieks, kurš ar pāriem strādā jau 17.gadu:
"Mūsdienās cilvēki neremontē lietas - viņi tās met prom. Tā ir tāda patērētāja domāšana, kuru uzspiež šis laikmets. To vienīgo, īsto un labo cilvēku nav, nemētājas viņi uz ielas. Tas nav tā, ka es no viena atsakos un mani gaida lielā mīla aiz stūra. Tā nav, tas nav tik vienkārši."
Cilvēkiem attiecībās izveidojas dažādas krīzes situācijas, kas arī kļūst par iemeslu laulības šķiršanai. Kā vispopulārākos psiholoģe un psihoterapeite Kristīne Veckrāce min krāpšanu, dažādas atkarības, rutīnu, bērna piedzimšanu, vecumposma krīzes un darba zaudējumu.
"Man nāk prātā teiciens: nabadzība pa durvīm iekšā, mīlestība pa logu ārā. Tas ir mūsu senču, vecvecāku teiciens, bet es domāju, ka arī tajā ir daļa taisnības. Lielai daļai ģimeņu krīze valstī bija liels pārbaudījums arī viņiem kā pāru attiecībām," sacīja psihoterapeite Veckrāce.
Arī Laine, kura pēc deviņiem gadiem laulībā izšķīrās, uzsver ekonomiskās situācijas nozīmīgumu: "Cilvēki nogurst. Pirmkārt, cilvēkiem nav nekādas stabilitātes sajūtas. Lai cik mēs esam milzīgi patrioti, mums ir jādodas kaut kur tālāk kaut ko meklēt. Latvijā tas patiesībā skar katru ģimeni. Ja to nedara vīrs vai sieva, tad to dara bērni - kāds kaut kur ir prom. Kāds mēģina atbalstīt ģimeni Latvijā. Būtībā tā ir problēma visai valstij. Tāpēc arī cilvēki emocionāli sabrūk."
Psihoterapeits Sandis Ratnieks stāsta, ka viens no būtiskiem šķiršanās iemesliem ir tas, ka pāri apprecas, lai gan viens otru nav paspējuši iepazīt: "Cilvēki šādā veidā noliek savu dzīvi uz pauzes, jo kaut kādā brīdī tev ir jāatbild – tas ir tavs īstais cilvēks vai nav. Ja tas nav tavs īstais cilvēks, tad netērē savu un viņa laiku. Ļauj tam cilvēkam vienkārši iet. Ja tas ir tavs īstais cilvēks, tad apprecies, veido ģimeni, radi bērnus un ej uz priekšu."
Tomēr ne vienmēr tas ir risinājums. Arī 44 gadus vecā Laine, kura ar bijušo vīru bija kopā 17 gadus, no kuriem deviņi gadi tika pavadīti laulībā, tika pamesta ar diviem kopējiem bērniem.
Katoļu baznīcas priesteris Juris Jalinskis stāsta, ka par maz sabiedrībā tiek uzsvērtas ģimenes vērtības un pārāk daudz informācijas telpā parādās negatīvie piemēri, kas savā veidā mūsos izveido sapratni un priekšstatus par attiecībām: "Šīs stabilās un labās ģimenes dzīves kā piemēri ir jāpasniedz nevis kā kaut kas garlaicīgs, neinteresants, bet kā tāds, ka tas cilvēku piepilda. Un piepilda tā patiesi dziļi, iekšēji."
Tajā pašā laikā priesteris arī min, ka baznīca nav problēmas risinājums, kā tas daudziem varētu šķist. "Es nekad tā negribētu pateikt, ka pietiek kļūt par katoli un jūs redzēsiet, ka viss ģimenē notiks tā, kā vajag. Nē. Cilvēks ir cilvēks, neatkarīgi no tā, vai viņš ir ticīgs vai nē. Viņam vienalga ir savi pārbaudījumi, savas cīņas, savas grūtības. Tajā skaitā savas kļūdas. Tāpēc tas nebūtu pareizi nolikt tagad katoļticīgu cilvēku kā tādu pieminekli pārējiem, uz ko vajadzētu skatīties un līdzināties," vērtē mācītājs.
Vai nākotnē pieaugs šķirto laulību skaits, to paredzēt nespēj neviens. Paaudzes mainās un līdz ar to vērtības sabiedrībā. Psiholoģe un psihoterapeite Kristīne Veckrāce uzskata, ka zaudējam ko īpašu: "Ir ļoti daudz ģimeņu un ļoti daudz cilvēku, arī jauni cilvēki, kuriem ģimene ir vērtība un kuri tiešām cenšas dažādos veidos saprast, kā labāk saglabāt attiecības, kā tās labāk stiprināt, kā rīkoties, lai tās nezaudētu. Un tas ir tāds paaudžu mantojums, kas nāk no paaudzes uz paaudzi, bet ir atsevišķas ģimenes - vairāk nekā agrāk -, kuras šo paaudžu mantojumu ir mainījušas. Kaut ko jaunu ieguvušas, bet kaut ko svarīgu arī zaudējušas."
Kā norāda Sandis Ratnieks, attiecības ar tuviem cilvēkiem ir svarīgākā lieta, kas mums dzīvē ir. Tāpēc nevajadzētu pret to būt vieglprātīgiem, bet gan novērtēt, mīlēt un lolot cilvēku līdzās, un strādāt pie savām attiecībām, lai nezaudētu īpašo “dzirkstelīti”.
