Pētījumā darbaholisma un psihiatrisku traucējumu sakarība bija pētīta starp 16 426 pieaugušajiem. "Darbaholiķiem bija vairāk psihiatrisku simptomu nekā tiem, kas nav darbaholiķi," stāsta klīniskās psiholoģijas speciāliste un pētniece Sesilija Šū Andreasena.
Pētījumā, kurā piedalījušies pētnieki no Notingemas Trentas Universitātes un Jeilas Universitātes, secināts, ka uzmanības deficīta sindroms novērots 32,7% darbaholiķu, iepretim 12,7% tiem, kas nav darbaholiķi. Dažādi uzmācīgi traucējumi bija 25,6% darbaholiķu un 8,7% tiem, kas nav darbaholiķi. Nemiers un depresija raksturīgi attiecīgi 33,8% un 8,9% darbaholiķu un attiecīgi 11,9% un 2,6% tiem, kas nav darbaholiķi.
"Tādējādi strādāšana ļoti lielā apmērā var būt zīme dziļākām psiholoģiskām un emocionālām problēmām. To, vai šīs iezīmes kopā ar ģenētiskām īpatnībām rada traucējumus, kas noved pie darbaholisma vai arī darbaholisms izsauc šādus traucējumus, paliek neskaidrs," norādīja Andreasena.
Viņa arī paudusi pārliecību, ka ir jāturpina pētīt neirobioloģisku problēmu saistība ar darbaholismu.
Sciencedaily.com arī atgādina pētnieku nosauktus septiņus kritērijus jeb simptomus, kad cilvēka uzvedību var klasificēt kā darbaholismu. Katram pašam sevi ir jānovērtē skalā no viens (nekad) līdz pieci (vienmēr) vai viņam šie simptomi ir raksturīgi.
Pirmais - tu domā, kā atrast un atbrīvot vairāk laiku darbam, otrais - darbā tiek pavadīts vairāk laika nekā sākumā bija plānots, trešais - tu strādā, lai mazinātu vainas sajūtu, nemieru, bezpalīdzību vai depresiju, ceturtais - citi jau ir teikuši, ka tev ir jāsamazina savs darba laiks, bet viņi ir palikuši neuzklausīti, piektais - ja ir aizliegts strādāt, tevi pārņem stress, sestais - hobiji, atpūta vai fiziskas nodarbes paliek otrajā plānā darba dēļ, septītais - tu strādā tik daudz, ka tas jau sāk ietekmēt veselību.
Ja vismaz četros kritērijos vērtējums ir bijis četri (bieži) vai pieci (vienmēr), tad cilvēku var identificēt kā darbaholiķi.
