Latvijā neārstējas gandrīz 90% depresijas slimnieku

Latvijā tūlītēja depresijas ārstēšana ik gadu nepieciešama aptuveni 70 tūkstošiem cilvēku, tomēr palīdzību saņem tikai astoņi tūkstoši. Cilvēki baidās no sabiedrības nosodījuma un negrib doties pie ārsta, jo nevēlas atzīt, ka viņiem ir psihiska saslimšana. Vēl jo vairāk - tie, kuri izārstējušies, stāsta, ka pat tad, kad pirmais solis ir sperts, joprojām jāturpina apkārtējiem pierādīt, ka saslimšana nav “iedomas”.

“Katru dienu bija arvien grūtāk un grūtāk, es negribēju iet cilvēkos, es gribēju tikai ieslēgties istabā ar aizkariem ciet, es negribēju ne smieties, neko,” stāsta Iveta, kura četrus gadus cīnījās ar pēcdzemdību depresiju.

Viņa depresiju ir uzveikusi, tomēr atzīst, ka pēc palīdzības negribēja vērsties un ilgu laiku savu saslimšanu neatzina: “Bija smagi, jo ne visi to saprata un ne visi to gribēja pieņemt.

Sākumā tā ir tāda kā cīņa ar vējdzirnavām - pierādīt, ka es neesmu to iedomājusies un ka man ir pēcdzemdību depresija, ka es tiešām gribēju nomirt no tā, cik ļoti man bija slikti. Un viss, ko tu apkārt dzirdi, ir - ka tās ir tavas iedomas.”

Latvijā depresija ir viena no izplatītākajām psihiskajām slimībām, tomēr ārstējas tikai 10 procentu diagnosticēto pacientu. “Katrs desmitais cilvēks, kas atnāk pie ģimenes ārsta, vienalga kādu iemeslu dēļ, piemēram, pēc konsultācijas, viņam ir tāda depresija, kura prasa tūlītēju ārstēšanu. Pēc mūsu aprēķiniem, Latvijā tie ir 70 000 cilvēku katru gadu. Un šeit jūs varat salīdzināt - 70 000, ko rāda mūsu pētījuma dati, un tikai 8 000, kas ir ārstējušies. Ir ļoti daudz cilvēku, kas cieš no depresijas, kas nejūtas labi un nesaņem atbilstošu ārstēšanu,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns.

Vairums iedzīvotāju nedodas ārstēties dažādu stereotipu, sabiedrības nosodījuma un baiļu dēļ. Arī Ivetai bija grūti pieņemt savu saslimšanu: ”Kad es aizgāju pie ārsta, es vienkārši kabinetā sabruku un teicu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, ka es pati sevi nepazīstu - man mājās ir 10 mēnešus jauns mazulis, un es nemaz par to nepriecājos un gribu nomirt. Un tad man ārsts uzstādīja diagnozi - pēcdzemdību depresija.”

Ilgstoša nomāktība, izmaiņas gulēšanas un ēšanas paradumos, nespēks, vēlme izolēties no sabiedrības - šie ir tikai daži no depresijas simptomiem.

Depresija visbiežāk rodas pēc tuva cilvēka zaudējuma un karjeras vai attiecību izjukšanas. Tā izpaužas kā mēnešiem un pat gadiem ilgs nomāktības periods, kam var būt traģiskas sekas, piemēram, pašnāvība. “Brīžiem cilvēku arī pārņem tādas domas, ka vieglākais ir aiziet no dzīves - tās tā sauktās pašnāvību domas.

Līdz pat 80% cilvēku, kas ir labprātīgi aizgājuši no dzīves, tajā brīdi, kad viņi to ir izdarījuši, bija depresīvā stāvoklī, kas netika atpazīts un netika pareizi ārstēts,” skaidro Rancāns.  

Sabiedrības aizspriedumus pret psihiskām slimībām cenšas kliedēt Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) kampaņa “Nenovērsies”. SPKC Psihiskās veselības veicināšanas nodaļas vadītājs Toms Pulmanis stāsta, ka “runa nav tikai par depresiju, runa ir arī par citām psihiskām saslimšanām. Šajā kampaņā mums ir trīs galvenie uzsvari. Pirmais - atpazīsti psihisku traucējumu simptomus, otrais - vērsies pēc palīdzības, ja nu šie simptomi ir piemeklējuši, un trešais - nenovērsies no cilvēkiem un sniedz palīdzīgu roku vajadzīgā brīdī.”

Lai gan depresija ir nopietna slimība, to ir iespējams izārstēt. Iveta ar depresiju slimoja četrus gadus, viegli nebija - arī pārtrauca lietot medikamentus un vairākkārt atgriezās depresīvajā stāvoklī. Galvenais ir neklusēt un lūgt palīdzību psihiatram vai ģimenes ārstam.

13 komentāri
Evita
man palīdzēja te http://sevisapzinasanaskola.lv/terapija/
sa
Lūdzu, nekomentējiet, ja pašus šī slimība neskar, jo jūs nesaprotat to, kas ar cilvēku notiek nevis slikta garastāvokļa, bet gan hroniskas depresijas gadījumā. Novēlu Jums to nepiedzīvot!
Leija
Nudien dārgi sanāk ārstēties. Līdz tai diagnozei aŗi ir jātiek, kas nav bezmaksas štampiks kaut kur, kā aŗi valsts apmaksātajiem speciālistiem uzticos mazāk kā blusai kreklā. Bet, ja tiešām ir vēlme regulāri apmeklēt speciālistu, vai pat lietot medikamentus, un tikt ārā no tās dzīves drazas. Ja paskatāmies, ka neto vidējā alga LV ir 560 eiro.. viena vizīte pie speciālista ir cik? Vismaz kādi 30€? un cik īsti regulāri bija jāiet? reizi, divas nedēļā? Vēl jau jāņem vērā, ka darba esamība ir sazvārojusies tādēļ, ka nav spēka un motivācijas piespiest sevi paveikt ikdienas pienākumus..
Kŗemilek
Baidos, ka šis raksts ir slēpta farmācijas firmu reklāma. Latvijā, tāpat kā savulaik Japānā, tiek uzskatīts, ka cilvēks reizēm var būt arī bēdīgs un nomākts. Japāņi pat uzskata, ka tas nāk par labu cilvēka garīgajai attīstībai. Šādas domāšanas rezultāts Japānā bija tāds, ka antidepresantus tur pirka ļoti maz. Farmācijas gigantiem tas ļoti nepatika un (tāpat kā tagad te) tika izvērsta vesela slēptas reklāmas kampaņa. Tika runāts un rakstīts par depresiju, risinājumus aicinot meklējot nevis sevī, bet gan pie ārstiem - un tālāk, protams, tabletēs. Kampaņa guva zināmus panākumus un antidepresantu lietošana Japānā būtiski pieauga, lai arī ne tuvu vēl nav sasniegusi ASV vājprātīgos līmeņus. Tāpēc - uzmanīgi ar šādiem rakstiem!
Tomss
Protams, varam laiku pa laikam būt bēdīgi. Bet ja tas ilgst gadus, un izolēšanās no sevis un citiem mēdz būt dienām, tad diez vai tādā situācijā būs domas par kādām slēptām reklāmām un tamlīdzīgi. Būtiski ir nodalīt, kur tiek runāts par skumju noskaņojumu šodien, vai cilvēks sauc pēc palīdžibas. Vai izvairoties no kaunināšanas, izolējas un ciešās. Japānā izolēšanās tiešām tiek minēta kā būtisks iemesls depresijai un pašnāvībām. Ņemot vērā, ka būtiska daļa japāņu nav kristieši un pašnāvību neuzskata par grēku, tas varētu būt par izskaidrojumu tam, ka Japāna ir vadošā vietā pašnāvību ziņā starp attīstītajām valstīm. Depresijas gadījumā tiešām nepieciešama palīdzība. Ne vienmēr jāsāk ar zālēm, bet to lemj speciālists. Sabiedrība manuprāt var sniegt milzu palīdzību depresijas slimniekiem, vienkārši tos nenosodot.
Kristine
Mans personigais viedoklis- pret depresiju zāļu nav. Iesaku Sevis Apzināšanās Skolu ko vada Iluta Repule,cilvēks,kas ārstē bez zālēm. Iesaku no savas pieredzes.
Ārste psihoterapeite
Jā, dažkārt depresija ir bez iemesla, un tad ir vajadzīgs psihiatrs un zāles, iespējams, arī valsts psihiatrs un gandrīz bez maksas, kas, protams, ir labāk nekā nemeklēt speciālistu palīdzību vispār. Ja depresijai ir kaut kāds cēlonis, tad, protams, ārsts psihoterapeits efektīvāk palīdzēs, analizējot depresijas cēloņus un meklējot risinājumus izejai no krīzes vai dzīves pozīcijas. Diemžēl tādos gadījumos mūsu valsts gan nemaksā, ja nu vienīgi kādas konsultācijas pie psihologa krīžu centros, kas atkal ir iespēja tomēr. Meklējiet gan speciālistu palīdzību savu iespēju robežās!
Fricis
Un kādu atbildību (materiālu, juridisku) uzņemas šie valsts apmaksātie tā saucamie garīgo un tām piedēvēto saslimšanu speciālisti par blaknēm pacientiem, kuri med. industrijas lobēto zāļu iespaidā tiek pataisīti par apātiskiem 'dārzeņiem', kas šo drogu iespaidā strauji pieņemas svarā? Atbildības nekādas!
Fricis
Cik esmu izmantojis citus valsts apmaksātus speciālistu pakalpojumus (piem., juristu darba tiesību jautājumos, arī ģimenes jautājumos), tad tie pārsvarā ir izrādījušies vairāk kā Valsts Kases iztukšošanas pasākums - formāli atstrādātas vizītes. Labi, ja vēl izdodas izvairīties no nosodījuma. Kad vēlējos bērnam nokārtot paternitāti (b. māte izvairījās), valsts apmaksāts jurists nepārzināja likumdošanu un tiesa viņa sastādīto prasību vienkārši atsvieda atpakaļ. Atceros, krīzes gados vērsos soc. dienestā, jo pēc darba tiesību strīda uztraucos, kā lai galus savelk kopā. Tad, lūk, tur- soc. dienestā,- uzreiz mani uzskatīja par grēkāzi un nīkuli. Vēl trakāk - kā pašnodarbinātajam pēc pusotra gada veģetēšanas uz iztikas minimuma robežas beidzot tikāmies ne caur papīriem ar soc. dienesta vadītāju (Dobele) un viņa izbrīnīta noteica apm. tā: "vai, bet es domāju, ka jūs esat tas alkoholiķis no paralēlās ielas!" Laikam tāda politika: ko nevar degradēt, no tā ir jāatkratās...
Inga
Viens no iemesliem - cilvēki baidās, ka ārstēšanās būs dārga. Man arī ir visi nosauktie simptomi, bet es zinu, ka nevaru atļauties tādu greznību kā ārstēties, jo depresijas iemesls ir jau 6 gadus ieilgusī krīze, kuras laikā pilnīgi viss atņemts un pazaudēts. Vai nu izdzīvošu vai aiziešu.
Inga
Paldies par padomiem. Diemžēl šobrīd nevaru atļauties nevienu maksas pakalpojumu. Cenšos par slimību nedomāt, kad ir ļoti slikti, atvainojos ģimenei un tās krīzes dienas, kas parasti ir 3 - 4 nosēžu tumšā istabā.
MM
Lai apmeklētu psihiatru, nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Protams, nav jāiet uz privātpraksi, bet pie valsts apmaksāta speciālista. Ja ir diagnoze depresija, tad par konsultācijām nav jāmaksā nekas. Un daļa medikamentu ir valsts kompensēti.
Es
Jā, tas ir dārgi! Psihoterapeits reizi vai divas nedēļā, zāles katru mēnesi utt... Bet tas IR to vērts, jo tu cīnies par savu dzīvi, par savu dzīvību!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti