Veterinārārsts Jānis Beinerts rāda video, kurā operācijas laikā no kaķa vēdera tiek izņemti pūslīši, kuros ir tūkstošiem ehinokoka kāpuru. Šis parazīts ne tikai iecienījis dzīvnieku organismu, bet apdraud arī cilvēku.
“Par šo lenteni varētu teikt, ka tas ir mūsu zināmo lenteņu tāds kā mazākais brālis. Tie lielie lenteņi tiešām 10-20 metru var sasniegt, ja mēs neko nedarām. Bet ehinokoks ir 5-6 milimetri. Tas pieaugušais tārpiņš ir ļoti maziņš,” stāsta Sniedze Laivacuma, infektoloģe Austrumu slimnīcā.
Nelielie, aptuveni 5 milimetrus garie lenteņveidīgie Latvijā ir zināmi jau gadu desmitiem. Savulaik netika reģistrēts neviens gadījums, kad šie tārpiņi nodarītu neatgriezeniskus bojājumus cilvēka veselībai vai pat izraisītu nāvi.
Veterinārārsts Beinerts skaidro, kā šie tārpiņi mēdz nonākt cilvēka organismā: “Katrs tas posmiņš ir izturīgs ārējā vidē. Tas vēl saglabā spēju kustēties, un, kamēr tas tur ir, tajā ārējā vidē, tas izdala olas, ar kurām nosmērējas pats dzīvnieks vai cits dzīvnieks, iekāpjot, palaizot vai jebkurā ceļā. Un nākošais, kurš cieš, ir cilvēks, kurš paglauda savu suni, kas sev ir nolaizījis šur un tur un pēc tam nolaiza cilvēkam vai nu seju, vai rokas. Vai arī jūs pabužināt kādu svešu suni, lielas mīlestības mudināts.”
Savukārt infektoloģe Laivacuma skaidro, kas notiek tālāk cilvēka organismā: “Tas kāpuriņš izšķiļas, kāpuriņš izurbjas cauri zarnu sieniņai, nonāk asinsritē, un tad faktiski visas asinis no zarnām dodas uz aknām. Aknas ir pirmais orgāns, kurš cenšas izķert gan baktērijas, gan arī parazītus. Diemžēl tas viņai arī izdodas, un tas nonāk aknu audos un sāk veidot perēklīti.”
Zinātnieki vēl joprojām nav izstrādājuši vakcīnu, kas cilvēka organismu no šī parazīta pasargātu. Arī diagnostika nereti notiek vēlīnā stadijā, kad cilvēku spēj glābt tikai ķirurģiska iejaukšanās. Kādam pacientam Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centrā pērn izoperēti 70% inficētas aknas.
Turklāt šis parazīts mēdz aizkļūt ne tikai līdz aknām. “Ir cilvēki, kuriem aknas kā aizsargsistēma nevar apturēt visu. Līdz ar to Latvijā ir pacienti, kuriem ehinokokoze ir galvas smadzenēs, pacienti, kuriem ir nierēs, liesā, un viena paciente, kas man ir zināma – mugurkaula skriemeļos ir bijis. Ir pacienti, kuriem tiešām tas ir nāves iemesls, jo tas parazīts ir tik tālu izaudzis, radījis bojājumus, nobloķējis kaut ko, ka diemžēl mēs vairs nevaram neko palīdzēt,” saka infektoloģe.
Ehinokoka parazīti nepamanīti cilvēka ķermenī spēj dzīvot gadiem, pat gadu desmitiem. Kopš 1999.gada Latvijā reģistrētas vairāk nekā 200 saslimšanas. Mediķi uzskata, ka šī ir tikai aisberga redzamā daļa, jo slimnieku ir daudz vairāk.
Turklāt uzminēt, vai mājdzīvnieks pastaigas laikā nav izmīcījies cita dzīvnieka izkārnījumos, tos laizījis un inficējies, nav iespējams. “Tur jātaisa specifiskas analīzes, kuras mēs netaisām ikdienā, kas ir liela kļūda un ko noteikti vajadzētu darīt. Bet ir klīniskie gadījumi, kad mēs taisījām kaķītim sekciju, secinājām, ka viņam tas ehinokoks bijis,” stāsta veterinārārsts.
Veterinārārsti piekodina – divas reizes gadā rūpīgi jāveic dzīvnieku attārpošana. Obligāti tā ir nepieciešama, ja vēlaties kopā ar savu mīļdzīvnieku ceļot. Arī tad, ja mājdzīvnieks ceļo tikai līdz tuvējam parkam, uzmanīties der pašam saimniekam. “Arī cilvēkam, kam nav sūdzību, tomēr jāiet pie ārsta ik pa brīdim sataisīt asinsainu. Par aknām domājot, es gribētu teikt, ka reizi trijos, piecos gados, ir jāuztaisa vēderam ultrasonogrāfija, lai redzētu, kā tie orgāni izskatās. Daudzi pacienti, kas atnāk ar ehinokokozi, ir gadu desmitiem labi jutušies, pie ārsta neiet, izmeklējumus netaisa, jo pašsajūta laba,” norāda Laivacuma.
