ĪSUMĀ:
- Tuncis ir plēsīgā zivs, kura uzņem dzīvsudrabu ar barību.
- Dzīvsudrabs ir ļoti kaitīgs cilvēka organismam.
- Analīzes liecina: dzīvsudraba norma nav pārkāpta, rezultāti dažādi.
- Ja dzīvsudrabs zivī ir, tad dabūt to ārā nevar, arī zivi uzcepot vai citādi apstrādājot.
Plēsīga zivs uzņem daudz dzīvsudraba
Tuncis ir okeāna zivs un dzīvo Atlantijas, Klusajā un Indijas okeānos. Tā ir plēsīga zivs, atšķirībā no laša cilvēki paši neaudzē tunci, bet nozvejo, un vairākas no tunča sugām jau ir apdraudētas.
Biedrība “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga stāstīja, ka Atlantijas zilspuru tuncis un Dienvidu zilspuru tuncis ir tie, kas, var teikt, ir jau apdraudēti. “Mēs viņus tā pārzvejojam, ka tās populācijas nespēj vairs atjaunoties un varbūt drīz vispār pazudīs, ja mēs turpināsim tunčus tādā veidā zvejot,” stāstīja Brizga.
Kopumā izšķir vairāk nekā 10 dažādas tunču pasugas, kurām ir dažādi izmēri un svars, apdraudētie Atlantijas un Dienvidu zilspuru tunči ir paši lielāki - tie var sasniegt pat 3 metru garumu.
Tuncis, būdams zivju barības ķēdes augšgalā, apēdot cita mazākas zivis, visvairāk uzsūc okeāna piesārņojumu, un viens no bīstamākajiem elementiem ir dzīvsudrabs.
Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības departamenta Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis skaidroja, ka dzīvsudraba atlikumi nokļūst vidē, tad baktēriju darbības rezultātā ūdeņos veidojas metilētā dzīvsudraba forma, kas faktiski tiek uzskatīta par viskaitīgāko dzīvsudraba formu, jo tie ir noturīgie savienojumi, kas ļoti labi bioakumulējas, respektīvi, uzkrājas barības ķēdēs.
Minmata ir pilsēta Japāna, kur 20.gadsimtā “Chisso” uzcēla milzīgu fabriku, vēlāk atklājās, ka rūpnīca ilgstoši Minamatas līcī izgāzusi dažādus atkritumus, un tostarp dzīvsudrabu. Sākumā saindējās zivis, bet vēlāk arī cilvēki - nekustīgas palika lūpas, kā arī ķermeņa locekli, cilvēki sāka stomīties, pasliktinājās redze. Izrādās, bojāta bija nervu sistēma. Cieta vairāk nekā 2000 cilvēku, nomira 900. Un cilvēki saprata, ka ar dzīvsudrabu jokot nevar.
“Un, tā kā cilvēks ir parasti barības ķēdes pašā augšā, tad dzīvsudrabs šādā veidā, it sevišķi, ja tās ir jūras okeāna zivis, var nonākt cilvēka organismā,” skaidroja Kadiķis.
Dzīvsudraba problēmai nu jau kādus gadus 20 tiek pievērsta papildu paplašināta uzmanība visā pasaulē, un šīs pūles ir rezultējušās tā saucamajā Minamatas konvencijā par dzīvsudrabu.
Tagad ir izstrādātas dzīvsudraba nekaitīguma normas pārtikai, tika ierobežota dzīvsudraba pielietošana sadzīvē, piemēram, Eiropas Savienībā aizliegti padomju laikos plaši lietotie dzīvsudraba termometri.
Dzīvsudraba kaitīgums
Normunds Kadiķis skaidroja, ka dzīvsudraba savienojumi var uzkrāties arī smadzenēs un radīt dažādus nervu darbības traucējumus.
Tas ir ļoti noturīgs arī cilvēka organismā, un ļoti, ļoti grūti no tā atbrīvoties.
“Dzīvsudraba savienojumi uzkrājas taukaudos un visos orgānos, visos orgānos, kuri ir bagāti ar taukiem, nu tās ir aknas, piemēram, it sevišķi tās var būt nieres. Un līdz ar to organisma traucējumi saistīti ar nieru funkciju pavājināšanos, ja šis dzīvsudrabs uzkrājies, vai ar aknu saslimšanām, arī hepatīts var rasties šādā veidā, tātad aknu iekaisums,” stāstīja Kadiķis.
Dzīvsudrabs nelielos apjomos ir arī oglēs, kūdrā un citos cietajos kurināmajos un arī tādā veidā tas nonāk gaisā un ar lietu nolīst atpakaļ, un, jo vairāk kurina, jo lielāka arī dzīvsudraba klātbūtne ūdenī, gaisā, un to visu uzsūc ne tikai zivis.
“Melnie stārķi ir interesanti ar to, ka tā ir tāda populācija, kas ir relatīvi maza, un viņa vēl iet mazumā. Un bija pārsteigums, ka melno stārķu asinīs atrasts diezgan daudz dzīvsudraba,” pastāstīja Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektoskopijas institūta Laboratorijas vadītājs Atis Skudra.
Kur stārķi varētu uzņemt dzīvsudrabu? “Tas ir labs jautājums, par ko vēl var pabrīnīties un domāt. Jo tāpēc jau mēs pētām, ka mēs īsti nezinām. Mēs zinām, ka melnais stārķis 95% gadījumu ēd zivis, pārējais nu tā. Bet tas ir jāpēta vēl.”
Taču vairākās pasaules daļās par spīti bīstamībai dzīvsudraba pielietojums joprojām ir ļoti plašs. Piemēram, to pamanās izmantot arī ādas balināšanas krēmos, kas ir modes kliedziens Āfrikas, Āzijas un Karību jūras valstu skaistumkopšanas industrijā, cilvēkiem cenšoties kļūt baltākiem.
Cik daudz dzīvsudraba konservos, filejā, salātos?
“Aizliegtais paņēmiens” nodeva analīzēm tunča gaļas konservus “Wide Ocean”, “Northland”, “Fich Port”, “Giana” , “Kaija”, “John West”, “Rio Mare”, “Rimi” zīmols.
Latvijā ir nopērkami trīs veida tunči, tautas valodā viens ir ''Skipjacks'' (Svītrainais tuncis), ''Yellowtuna'' (Dzeltenspuru tuncis) un ''Bonito''. Bonito ir jauktenis ar skumbriju, bet skipdžeks jeb svītrainais tuncis dabā ir aptuveni vienu metru garš, jelovtuna - dzeltenspuru tuncis mazliet garāks, līdz pusotram metram un atšķiras arī garša.
Tāpat analīzēm nodoti tunča fileja vai tunča steiki no “Rimi”, “Reaton” un “Zivju letes”, kā arī saldētā fileja “R Seafood”.
Pārbaudīti arī tunča salāti: ''Rimi līnija'' – “Mani gardumi” Tunča salāti kārtaini fasēti un tunča salāti ar dārzeņiem, “Maxima” kārtainie tunča salāti.
Eiropas Savienība noteikusi, ka pieļaujamā dzīvsudraba norma tuncim ir 0,5 miligrami uz kilogramu. Pasaules Veselības organizācijas noteiktā pieļaujamā dzīvsudraba uzņemšanas normas nedēļā ir 1,6 mikrogrami uz cilvēka svara vienu kilogramu.
Tunča veids/zīmols/dzīvsudraba daudzums/cena
Dzīvsudrabs ir konstatēts visos paraugos, un tas ir normāli. Savukārt otrais secinājums - pieļaujamā dzīvsudraba norma nav pārkāpta nevienam paraugam, un tas ir labi.
Viszemākais rādītājs ir tunča konserviem “Northland” - 0,01 miligrams uz kilogramu, kas nozīmē, ka dzīvsudraba faktiski te nav jeb tā daudzums ir ļoti, ļoti niecīgs.
Visos trijos tunča salātu paraugos dzīvsudraba līmenis ir 0,03, 0,069, 0,07 miligrami uz kilogramu - arī ļoti maz, un tas skaidrojums ar to, ka salātos, kuros ir vēl viss kas cits, pati tunča koncentrācija pati par sevi ir zema, līdz ar to arī šāds rezultāts.
“Wide Ocean” konservos no Indonēzijas, kā arī “Kaijas” tunča konservos dzīvsudrabs ir 0,14 miligrami uz kilogramu jeb tikai aptuveni septītā daļa no pieļaujamās normas.
Savukārt visvairāk dzīvsudraba ir tunča filejā no “Reatona”- 0,46 miligrami dzīvsudraba uz kilogramu jeb aptuveni puse no pieļaujamās normas, līdzīgi arī tunča konserviem “Giana”, kas nākuši no Ekvadoras, bet visvairāk tunča filejā no “Rimi” – 0,78 miligrami uz kilogramu, kas normu nepārkāpj, bet tai ir vistuvāk.
Raidījums arī salīdzināja cenas un secināja, ka nav pamata domāt – jo dārgāks tuncis, jo dzīvsudraba mazāk, otrkārt, dzīvsudraba daudzums nav īsti atkarīgs no tunča sugas.
Un treškārt, nav pamata apgalvot, ka tunča steiks ir ar lielāku dzīvsudraba daudzumu nekā tunča konservi.
Zinātniskā institūta “Bior” Elementanalīzes grupas vadītāja Kristīna Tihomirova skaidroja, ka rezultāti ir dažādi, to nosaka atšķirīgās nozvejas vietas, jo zivis mitinās parasti konkrētās vietās, un ir reģioni, kas ir vairāk piesārņoti, un ir reģioni, kuru tuvumā, piemēram, ir atomelektrostacijas vai vulkānu izvirdumi, tas ir dabiskais piesārņojums, kas nāk no Zemes, tad tur, protams, ir arī tendence, ka zivīm būs vairāk dzīvsudraba, tas uzkrāsies muskuļos.
Vēl atšķirības var būt arī no tā, ka viena zivs dzīvojusi ilgāk, dzīvsudrabu dabā uzkrājusi vairāk, cita zivs jaunāka.
Dzīvsudrabu ārā dabūt nevar
Ja dzīvsudrabs zivī ir, tad dabūt to ārā nevar, arī zivi uzcepot vai kā citādi apstrādājot.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas katedras vadošās pētniece Inga Ciproviča skaidroja, ka dzīvsudraba daudzums nevar samazināties nekādā gadījumā, tas nav gaistoša viela,
“cik viņš tur ir, tik viņš arī paliek”.
Arī “Bior” pārstāve Kristīna Tihomirova atzina, ka pierādījumu par to, ka apstrāde ietekmētu dzīvsudraba koncentrāciju, nav. “Ir zinātnieku darbu apkopojums, ko veica Eiropas Pārtikas drošības aģentūrā. Zinātnieki parāda to, ka dzīvsudraba daudzums no pagatavošanas veida nemainās, mainās, piemēram, sausas gaļas masa. Un atkarībā no tā, vai slapjāka gaļa vai sausāka gaļa, tā dzīvsudraba koncentrācija produktā var mainīties, bet, ja parēķina sauso masu, koncentrācija būs vienāda,” skaidroja Tihomirova.
Pieņemsim, ka tunča ēdājs varētu svērt 70 kilogramus, tātad nedēļas norma būtu 112 mikrogrami jeb 0,112 miligrami.
Pārrēķinot to uz “Rimi” fileju, sanāk, ka nedēļā šis cilvēks drīkstētu apēst apmēram 140 gramus šādas filejas jeb faktiski tikai vienu porciju un ar tunci tātad aizrauties īsti nevar.
Analoģiskas dzīvsudraba analīzes izlases kārtībā katru gadu zivīm veic arī Pārtikas un veterinārais dienests, un pēdējos gados viss vienmēr bijis labi, informēja Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas uzraudzības departamenta Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākais eksperts Andris Vaiders.
