Pirmā palīdzība būtu jāzina un jāmāk katram, lai spētu palīdzēt sev un līdzcilvēkiem. Pirmo palīdzību var sniegt jebkurš, gan cilvēks, kuram ir zināšanās medicīnā, gan bez zināšanām, izmantojot pieejamo ekipējumu.
"Jebkurš var sniegt psiholoģisko atbalstu, kas arī ietilpst pirmajā palīdzībā, – cietušo mierināt, ar viņu runāt, kaut vai izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tās ir pamatlietas, ko var darīt jebkurš," uzsvēra Puriņš.
Pirmo palīdzību var sniegt jebkurš, bet neatliekamā medicīniskā palīdzība ir speciālistu ziņā. Ja pirmo palīdzību sniedz laikus, bieži ir situācijas, kad neatliekamā medicīniskā palīdzība cietušajam vairs nav nepieciešama. Līdz ar to ir vērts apgūt pirmās palīdzības iemaņas arī tāpēc, lai atvieglotu mediķu ikdienu.
"Var novērot pozitīvu tendenci – cilvēki arvien vairāk sniedz pirmo palīdzību citiem, kā arī apgūst to. Esmu redzējis uz ielas, ka gan cilvēkiem, kas cietuši ceļu satiksmes negadījumos, gan cilvēkiem, kas atrasti uz ielas guļot, apkārtējie sniedz palīdzību. Pats arī vairākas reizes esmu to darījis, un visus mudinu noteikti iet un palīdzēt, jo pirmās minūtes ir svarīgākās," norādīja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis, Pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis.
Puķītis mudināja apgūt pirmo palīdzību arī tāpēc, ka šīs zināšanas var noderēt ne tikai uz ielas, bet arī sadzīvē, kad var nākties palīdzēt sev tuviem cilvēkiem. Protams, tas prasa zināmu drosmi.
"Jāatceras, ja mēs nepalīdzēsim, labāk nebūs. Ja cilvēks bezsamaņā neelpos, un mēs neko nedarīsim, tad viņš neizdzīvos.
Protams, ir psiholoģiskais aspekts, kā būs, vai būs kļūdas, vai es zināšu kā un ko darīt? Sliktākajā gadījumā, ja mēs neatceramies, ko darīt, ir zvans 113. Dispečeri ir apmācīti, var savienot ar ārstiem-konsultantiem, ir izstrādāti speciāli algoritmi, kā dienesta darbinieki var telefona sarunā izstāstīt, kas un kā ir pareizi jādara. Tātad jūs neesat vieni, jums vienmēr ir atbalsts – 113," skaidroja Puķītis.
Sniedzot pirmo palīdzību, ir jādarbojas pēc glābšanas ķēdes. Glābšanas ķēde sastāv no pieciem posmiem, no kuriem uz pirmās palīdzības sniedzējiem attiecas pirmie trīs.
"Pirmais posms ir tūlītējie pasākumi. Tātad, redzot negadījumu, mēs vispirms novērtējam riskus, parūpējamies par savu drošību, saprotam, vai vispār šajā brīdī varam sniegt pirmo palīdzību, vai tas neapdraud mūs. Tāpat tūlītējos pasākumos ietilpst kritiski svarīgās darbības. Ja saprotam, ka persona ir bezsamaņā, jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi. Varbūt personai ir dzīvībai bīstama asiņošana, kas arī nevar ilgi gaidīt, – mums tā ir jāapstādina," skaidroja Puriņš.
Kad ir novērtēta situācija un veiktas kritiski svarīgās darbības, jāizsauc Neatliekamā medicīniskā palīdzība.
"Nākamais posms ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana, zvanot uz 113. Tur norādām attiecīgi, kur ir noticis negadījums, kas ir noticis un cik ir cietušo. Šeit svarīgi atcerēties šo secību un to, ka mēs varam no dispečera iegūt ļoti labu informāciju par to, ko mēs vēl varam darīt, tāpēc nekādā gadījumā nebeidzam sarunu pirmie. Nākamais posms ir cietušā aprūpe. Mēs ar cietušo paliekam visu laiku līdz pat Neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanās brīdim un pa šo laiku darām visu, kas ir mūsu spēkos un mūsu zināšanu robežās," Puriņš norādīja.
Tāpat notiekošajam svarīgi pievērst apkārtējo uzmanību, iespējams, kamēr tiek veiktas kritiski svarīgās darbības, kāds cits jau var izsaukt Neatliekamo medicīnisko palīdzību vai atnest pirmās palīdzības aptieciņu, kas var noderēt, jo tajā, piemēram, ir vienreizlietojamā elpināšanas maska.
"Piesaistām sev uzmanību, palīgi vienmēr noderēs. Varbūt, ja mēs paši kaut ko neatceramies vai nezinām, palīgi zinās, ko darīt. Svarīgākais tiešām ir piesaistīt uzmanību un palikt uz vietas," secināja Puriņš.
Kā pareizi rīkoties?
