Jebkas, ko cilvēks iemācās, ir vērtība, uzskata Jeļena: “Visādi rokdarbi - es ar to domāju ne tikai klasiskos rokdarbus - šūšanu, adīšanu, izšūšanu krustdūrienā, bet arī visādus arodus.
Mācīšanās process ir vienkāršs - kad cilvēkam, kurš ir pieaudzis, dzīvojies blakus un apgūsti jaunus zināšanas.
Tā māte iemācīja man šūt, četru gadu vecumā uzšuvu lapsēnu. Sešu gadu vecumā dzīvojos, šurpu turpu skraidīju un nemanāmi iemācījos špaktelēt un krāsot – to darīja kaimiņš, taisot remontu. Es varu šūt pārvalkus dīvāniem, salikt skapi (ja nav pārāk smags), modelēt un uzšūt sev un meitām apģērbu, pielikt flīzes.
Es nesaskatu problēmas tur, kur pieauguši cilvēki stāv apstulbuši un maksā lielu naudu meistaram.”
Jeļena uzsver, ka praktiskas prasmes ir nepieciešamas, īpaši intelektuālā darba veicējiem, jo, darot ko praktisku, ir iespējams atslābināties.
Tomēr pāri visam bērnam svarīgs ir kopā būšanas un uzticēšanās moments: “Cik patīkami būt blakus lielam, siltam, zinošam cilvēkam, kuram blakus tev nav bail kļūdīties. Viņš tev pastāstīs, kā vajag, nekas, ja tu dari ko nepareizi – solīti atpakaļ un sāc no jauna. Sākt no jauna nav viegli. Tomēr labāk atgriezties un sākt no jauna, nekā atstāt nelabotu, tas māca bērnam pacietību un daudz ko sniedz.”
Iemesls, kāpēc vecāki bērniem nenodod savas zināšanas, ir dzīves ritma maiņa, attīstās tehnoloģijas, ir daudz izklaidējošu tehnoloģiju, tam veltām daudz laika un paši to nepamanām. Pirms 50 gadiem ne visās ģimenēs bija televizori, klausījās radio, klausīšanās laikā varēja daudz darīt ar rokām.
Jebkas, ko iemācījies, ir vērtība, tas dod papildu kontroles sajūtu pār savu dzīvi. Protams, ir labi situēta sabiedrības daļa, kurai tas nav būtiski. “Es saskatu ne tikai sociālo noslāņošanos, bet mēs zaudējam pēctecību, mums Latvijā tā bija ļoti stipri attīstīta, es kopš bērnības to (rokdarbus) darīju, un man tas patika. Ja bērni to nedara, viņi arī to nesapratīs. Bieži tradīcija saglabājas materiāli, ne izpratnes un dvēseles nozīmē.”
Šo prasmju nodošanā svarīga ir ģimene.
Valsts var piespiest ievērot likumus, bet tas, ko dod bērniem, kādas ir prioritātes, nemitīga tieksme pēc jaunām zināšanām un pārmantojamība, ir ģimenes ziņā.
“Mani mulsina un biedē tas, ka savā ģimenē cilvēki ļoti atsvešinās. Mums ir bijuši vairāki smagi periodi valstī. Mums mainās sabiedriskā formācija. Ātri mainās orientieri – kas labs, kas slikts, pēc kā jātiecas. Vai īpaši izteikta bagātība ir panākumi? Varbūt kādam ir.”
Bērnībā mani vienmēr māte vai citi iedrošināja: “Nebaidies, mēģini!” Tas ir labi, jo citiem bērniem vecāki teica: “Nekas, nopirksi gatavu!”
Bērnam jābūt ne tikai vinnēšanas un uzvaras, bet arī zaudējuma pieredzei. Lai būtu mācība, jāpazīst pati situācija, kā to pazīt, ja nav mēģināts. To man bērnībā iemācīja.
