Vienmēr naudas un padoma trūkst. Unas stāsts

Mašīna jāpārdod, atpakaļceļa nav. Lēmums ir pieņemts, pircēja arī ir. Nekāda jaunā jau vairs nav, bet savs labums no tās bija. Varēja abus puikas iesēdināt aizmugurē un kaut līdz jūrai pa vasaru aizbraukt. Nu neko. Visa nauda, kas Unai atlikusi, ir tik, cik makā aiz rāvējslēdža. Jau pagājušajā mēnesī nevarēja samaksāt par caurstaigājamo istabu, ko īrē no draudzenes tēva. Viņš jau vēl vienu mēnesi negaidīs, varēja jau gan.

Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām

  • Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: patverums@gimenes-supulis.lv; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: valda.reke07@gmail.com;
  • Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti:  Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv;  e-pasts: zane@pakapieni.lv
  • Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: marika.sica@ceribusparni.lv.

Mašīna un divi puikas ir viss, kas Unai pieder. Nu jau vairs tikai puikas. Ak, jā, ir arī vīrietis – abu dēlu tēvs, kurš reižu pa reizei parādās, jo it kā pie sava tēva strādājot meža darbus Kurzemes pusē. Atbrauc, paēd, kādas naktis pārguļ. Pagājušo reizi arī 50 eiro atveda. Vairāk neesot, jo algu neizmaksājot. Var jau būt, bet ar to ne Unai, ne puikām nepietiek. Tik vien kā par bērnudārzu lielākajam samaksāt un kaut kādu sauso pārtiku nopirkt.

Vasara iet uz beigām, kaut kā pa pilsētu nomuļļāta. Pēc nedēļas jāizvācas no istabas. Una sēž uz soliņa un skatās, kā abi puikas pa smilšu kasti spēlējas – mazais jau uzslienas kājās un sper pirmos solīšus. Cik nesen, tikai pirms divām vasarām, vēl lielais tepat stutējās un sāka staigāt. Laiks iet, to tikai bērnos var ieraudzīt, bet Unas dzīvē nekas īsti nav mainījies.

Nevar un nevar savu dzīvi sakārtot, vienmēr naudas un padoma pietrūkst, nav īsti, kur atsperties.

Un droši vien nebūs arī. Raudāt gribas, lai gan priecāties vajadzētu.

Vakar Una uzzināja, ka atkal ir stāvoklī. Vēl viens bērns.

Mēģināja zvanīt savam vīrietim, neatbild; arī uz īsziņām – nē. Varbūt tajos mežos zonas nav? Varbūt?

Nu tā. Visas trīs gultas vienā istabā. Otrais stāvs. Mazais jāvaktē, viņam tik uz kāpnēm vien velk. Lielais savukārt tik aicina un vilina. Tīrais negals! Nekas, Una tiks galā, vismaz te kādu laiku bez naudas var padzīvot, kamēr pabalstu saņems. Te ārā nedzīs, īri neprasīs. Ēdamā pietiekami, viņa pati arī visiem var pagatavot. Viņa prot vislabāk: sāļie ēdieni, īpaši salāti, ir viņas specializācija. Kā nekā restorānā kādu laiku visvisādus salātus grieza. Noteikumi gan te nepatīk, vakaros laikus jāiet gulēt. Par smēķēšanu aizrāda. Ja vien viņi zinātu, ka viņa ir stāvoklī! Nav dūšas pateikt.

Feisbukā darbinieces ielika ziņu, ka vajag lielākajam dēlam ziemas drēbes, te, Patvēruma mājā, tik lielas nav, jo viņiem te mazāki bērni. Drēbes, zābakus un vēl vairāk lietu divu stundu laikā gan atveda, gan solīja atvest. Labi, tā problēma atrisināta. Cilvēki atsaucīgi. Una nekad nebija palīdzību prasījusi. Labi, ka kāds cits to izdara. Viņas arī uzraksta, ka mums dzīvoklis vajadzīgs. Beidzot pateicu, ka gaidu trešo. Normāli uzņēma, nevajadzēja baidīties jau sākumā. Viņai lūgties nepatīk, jo vienreiz bērnībā, kad mamma lūdza tēvam, lai atbrauc ciemos un savai vienīgajai meitai šokolādi atved, tēvs, ienākot pa durvīm, ar šokolādi viņai pa galvu iemeta. Tā bija pēdējā reize, kad viņa tēvu redzēja.

Jaunais gads atnāk ar labām ziņām. Ir! Ir dzīvoklis mazpilsētā, pie pašas Igaunijas.

Šoreiz divu nedēļu laikā gan mēbeles sagādāja, gan traukus, gan daudzas lietas, kādas Unai nekad nebija piederējušas. Pārcelties palīdzēja, pat busiņu vajadzēja. Visi tie daudzie, svešie cilvēki iesaistījās! Una nekad nebija iedomājusies, ka cilvēki tā palīdz. Tagad viņai ir atspēriens. Ka tik puiku tētis atbrauktu, tagad jau viņi var dzīvot kopā. Lai neved bērniem šokolādi, lai atbrauc tāpat. Abi dēli aizvien pie loga gaida. Una arī gaida.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti