“Ģimenes studijā” tikšanās ar izrādes radošo komandu, psihoterapeiti Gunitu Kleinbergu un skolēniem, pārrunājot redzēto.
Jauniešiem ir augšanas grūtības – fiziski un mentāli, tā ir veselīga attīstība. Visgrūtākais pieaugušajiem to pieņemt, jo pusaudži var devalvēt vecākus kā pieaugušos, apsaukāt, veikt dažādas nepieņemamas darbības.
Vecākiem tas jāpieņem un jāsaprot, jo pusaudžu gados notiek pārmaiņas jauniešu ķermeņos un psihē.
Grāmatas, izrādes, filmas ir veids, kā runāt ar pusaudžiem šajā vecumā, skaidro psihoterapeite Gunita Kleinberga.
Izrādes “Nekas” režisors Jānis Znotiņš sarunā pauž, ka galvenie izrādes varoņi mācās 7. klasē. 7. klases skolēni mēģina saprast, kas ir dzīves jēga. “Taisu izrādes, iedziļinoties vecumposmu īpatnībās. Pusaudžiem ir grūti uztaisīt izrādi, jo viņiem ir īpašs vecums. Pusaudžiem paraugs vairs nav vecāki, bet draugi.”
“Luīze Pastore eleganti noformulējusi – bērniem vajadzīgs piedzīvojums, pusaudžiem – pārdzīvojums,” skaidro režisors.
Izrāde paredzēta bērniem no 13 gadu vecuma. “Garderobiste saka, ka pēc bērnu vecāku izrādēm vienmēr ir troksnis, bet pēc šīs klusums. Es esmu pārliecināts, ka savos telefonos pusaudži redz briesmīgākas lietas par to, ko redz šajā izrādē.”
Pēc izrādes vecāki saņem psihologa uzrakstītu vēstuli, kurā skaidrots, kas notiek ar pusaudzi. Pēc izrādes skolotāji saka, ka bērni nevar šo uztvert, daži skolotāji pauž totālu noraidījumu par izrādi.
“Mans mērķis ir, lai viņi (pusaudži) padomā, ko viņi dara,” saka režisors.
Izrādes radošajā komandā ir psiholoģe Gunita Kleinberga, bet sarunai pēc izrādes pusaudži nav gatavi. Režisors saka, ka skolās ir “iedzīts”, ka ir “pareizā atbilde”, tāpēc ir skaidrs, ka pusaudži atklāti nerunās.
Režisors vēlētos, lai skatītāji ideālā gadījumā būtu vecāki un pusaudži. ''Latvijas Skolas somas'' projektā par šo izrādi ir liela interese, bet izrādes radošā komanda aicina pedagogus sagatavot skolēnus šai izrādei, arī tam, ka izrāde var dot dažādas emocijas.
Izrādes aktieri novērojuši, ka pusaudži ļoti pārdzīvo izrādē redzēto, ir bijis arī gadījums, kad tiek izsaukta “ātrā palīdzība”, jo redzētais ir izsaucis smagu reakciju.
Izrādes aktieru viedoklis ir, ka teātris nav tingeltangels, kur var pasmieties un atslēgties, uz teātri jānāk domāt un apzināties lietas, kuras ietekmē un spēj ietekmēt citus. Visa sākums ir ģimenē, uzsver aktieri.
Psihoterapeite Gunita Kleinberga pauž, ka jauniešiem izrāde ir jāskatās, jo tur ir sevis meklēšana, piederība baram, rādīts tas, cik tālu var aiziet dažādās izvēlēs. Dzīvā, dinamiskā veidā veidota izrāde, lai skatītāji spētu saglabāt emocijas visu izrādes laiku.
Ja pusaudžu gados pieļauj lielas kļūdas, ar tām jādzīvo visu dzīvi, tas reizēm ir ļoti grūti, uzsver Kleinberga.