Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Cik maksājam pašvaldību varai?»

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «pārtikas cenas Lidl, Rimi un Maxima»

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Naukšēnu elle 2 jeb neērtie pusaudži»

«Sistēmas bērnu» sāpīgais punkts – pusaudži. Audžumamma atzīst – bez profesionāla atbalsta netikt galā

Šobrīd institūcijās atrodas 500 bērnu, lielākā daļa no viņiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem. Labklājības ministrija (LM) rīko kampaņu, lai palīdzētu jauniešiem atrast mājas, bet maz domāts par palīdzības iespējām uzņemošajām ģimenēm, kurām nav zināšanu, kā strādāt ar problemātiskiem pusaudžiem, skaidro Latvijas Televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”.

ĪSUMĀ:

  • LM plānoja, ka 2021. gada beigās bērnunamu Latvijā vairs nebūs, tomēr šobrīd institūcijās dzīvo ap 500 bērnu, galvenokārt pusaudži.
  • LM kampaņā “Es gribu savas mājas” aicina atsaukties uzņemošās ģimenes.
  • Institūcijās esošo pusaudžu pieredze parasti ir traumējoša.
  • Uzņemošajām ģimenēm bieži nav zināšanu, kā strādāt ar šādiem bērniem un kur vērsties pēc palīdzības.
  • “Nepilngadīgo atbalsta informācijas sistēma” ļautu visu iesaistīto iestāžu ziņas par konkrētu pusaudzi ieraudzīt vienkopus.
  • Iesaka īpašu finansiālo atbalstu un noteiktu pakalpojumu grozu piešķirt ģimenēm, kas strādā ar grūtākajiem pusaudžiem.
  • Psihoterapeits: Latvijā nefunkcionē atbalsta sistēma uzņemošajām ģimenēm; ar kampaņām to nevar stiprināt.

Labklājības ministrija pirms vairākiem gadiem deklarēja, ka 2021. gada beigās bērnunamu Latvijā vairs nebūs. Pēdējo četru gadu tendence nebija slikta, bērnu skaits bērnunamos tiešām ruka.

2018. gadā – 1037 bērni, 2021. gada sākumā – jau tikai 568, patlaban aptuveni 500. Aptuveni divas trešdaļas no viņiem ir vecumā no 13 līdz 18 gadiem.

Lai mazinātu bērnu skaitu institūcijās, Labklājības ministrija sarīkoja kampaņu “Es gribu savas mājas”, aicinot cilvēkus kļūt par audžuģimenēm, par aizbildņiem vai bērnu adoptētājiem, vai viesģimenēm.

Cilvēki, kas šādus jauniešus jau savā vidē uzņēmuši, pauž, ka par atbalstu šādām ģimenēm jādomā īpaši, citādi tas var būt lāča pakalpojums pusaudzim.

Pusaudzis sistēmas gaļasmašīnā

Pieredzē dalās Elīna Bataraga, kura kā vienu no saviem audžubērniem pieņēmusi arī padsmitnieci, kuras bagāža bijusi iespaidīga.            

“Mūsu vecākā audžumeita pie mums nonāca tad, kad viņai bija 16 gadi. Viņas dzīvē ir bijusi gan aizbildnība, gan bērnunams, gan vairākas audžuģimenes, gan vēlāk arī atgriešanās bioloģiskajā ģimenē. Notiek šī mētāšanās starp ģimenēm. Notiek atkal kaut kādu citu institūciju iejaukšanās. Un tāda nemitīga, es teiktu, sistēmas gaļas mašīna,” stāsta audžumamma.

Un šāda jaunieša uzticēšanos panākt jau ir ļoti grūti. Viņi netic nedz veselības iestādēm, kas varbūt viņus sazāļos, nedz skolām, nedz policijai, kas sodīs, nedz arī pieaugušajiem, pie kuriem nonāk, ne bērnunamam.

Bērnunamā ir izdzīvošanas taktika – kā man izdzīvot, kā man manipulēt ar cilvēkiem, manipulēt ar situācijām, lai gūtu kaut kādu labumu. No bērnunama nāk domāšana – “vai nu es vai mani, respektīvi, ja es nebūšu pret visiem, tad visi būs pret mani,” situāciju raksturo Bataraga.

Un, pat ja viss ir labi, tad tas tomēr ir pārāk aizdomīgi.

“Un tad viņi meklē, piemēram, savā prātā, ka tur jābūt kaut kādai ieinteresētībai vai varbūt, ka es īstenībā visu pārprotu, varbūt viņi nemaz mani nemīl, varbūt viņiem nemaz neesmu svarīgs, varbūt es vispār neesmu nekas šeit. Un viņi sāk meklēt kaut kādus pierādījumus, ka tomēr es šeit visiem nepatīku, tomēr nav labi, ka es šeit esmu. Protams, kas meklēt, tas atrod. Viena lieka frāze pēc miljardiem lielisku frāžu var tiešām izskatīties kā tāds - ā! es zināju, zināju, ka es te neiederos, zināju, ka es esmu slikts, zināju, zināju, zināju! Sākas tās milzīgās dusmas,” tā pusaudžu domāšanas ceļu analizē audžumamma.

Un sākas konflikts. Tā risināšanai ir dažādi ceļi. Bataragu ģimenei bāriņtiesa gan ieteica bērnu atdot krīzes centrā. “Ja tā notiktu, tad mūsu audžumeita apstiprinājumu gūtu kārtējo reizi - es esmu slikta, es esmu nederīga, es nevaru nevienam uzticēties, dzīvē nenotiek brīnumi, nevar 16 gados atrast cilvēkus, kas mani pieņem, mīl, ciena un par mani rūpējas.”

Elīna Bataraga piesaistīja Pusaudžu resursu centra psihologu un psihoterapeitu, jo saprata, ka pati galā netiks.

Tagad viss ir labi, kopumā situācija jau uzlabojas, bet tomēr aizvien sistēmā ir daudz cilvēku, kuriem šie bērni ir kā mēbeles, ko stumdīt no viena stūra uz otru.

Audžumamma uzsver, ka sistēmā nav pieņemts sarunāties ar bērnu kā ar līdzvērtīgu sabiedrības locekli, kurš ir pelnījis, ka ar viņu sarunājās, ka viņam paskaidro, ka ņem vērā viņa jūtas, vēlmes, sajūtas. “Un nederēs, daudziem bērniem vairs nederēs, ka pēc 10 gadiem mēs sakārtosim sistēmu, un tas ir pats grūtākais, tas ir pats sāpīgākais.”

Nepilngadīgo atbalsta sistēma

Jānis Erts no nevalstiskās organizācijas “Plecs”, kura par “Dod pieci!” akcijas laikā ziedoto naudu saveda bērnus kopā ar daudzām ģimenēm, atzīst, ka sameklēt jaunas mājas tieši pusaudžiem ir daudz grūtāk.

Fondā “Plecs” ir pabeigts darbs pie projekta “Nepilngadīgo atbalsta informācijas sistēma”, kas ļautu visu iesaistīto iestāžu ziņas par konkrētu pusaudzi ieraudzīt vienkopus, tas mazinātu birokrātiju un padarītu problēmas pārredzamākas.

Šāda sistēma noderētu arī tiem, kas vēlētos kļūt par audžuvecākiem. Sistēmas ieviešanai nepieciešami papildu resursi.       

Profesionālo audžuģimeņu apvienības ''Terēze'' vadītāja Ārija Martukāne, runājot par pusaudžiem, uzskata, ka būtu labi, ja ģimenes, kas jau strādā un turpmāk strādātu ar grūtākajiem pusaudžu gadījumiem, tiktu noteiktas kā specializētās, ar īpašāku finanšu atbalstu un definētu pakalpojumu grozu.

“Būtu laiks reiz beigt nogulēt problēmas, jo arī audžuģimenes nav nekādas brīnumnūjiņas,”

pauž Martukāne.     

Pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantīnovs akcentē: “Šis ir jautājums par to, kā mēs atbalstām šos cilvēkus, kas ir gatavi kaut ko tādu darīt, kāda ir atbalsta sistēma un cik šie cilvēki, kas uzņem šos pusaudžus, var justies droši par to, ka viņi spēs tikt galā. Jo uzņemt šādu pusaudzi – tas ir ļoti labs un svētīgs darbs, bet tas ir ļoti, ļoti sarežģīts darbs, un tas prasa ļoti īpašas prasmes. Tostarp tas prasa to, lai apkārt ir pietiekami liels atbalsta tīkls, tostarp ar speciālistiem, kas būs gatavi palīdzēt darbā ar šo pusaudzi. Šī sadaļa Latvijā šobrīd īsti nefunkcionē, es šaubos, ka to varēs sākt risināt tīri tā ar kampaņu palīdzību.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt