Kopmītnēs nekad nav garlaicīgi, tā ir interesanta vieta, laba dzīves pieredze, dzīve kopmītnēs sagatavo dzīvei, savās pārdomās dalās jaunieši.
Pats no savas pieredzes kopmītnēs sociālais pedagogs, ABA terapijas speciālists Raitis Zeps atceras, ka tas nebija vienkārši, bija dažādi vilinājumi, kas pārāki par vēlmi mācīties, bet galvenais saprast savu mērķi dzīvē – "kāpēc tu esi šeit ieradies un ko tu gribi sasniegt nākotnē".
Brīdī, kad jaunietis dodas prom no mājām, ierodas kopmītnēs, paliek viens ar savām emocijām un domām, viņam jāmāk sevi parādīt, nostabilizēties. Atdalīšanās no ģimenes un ierastās vides ir sarežģīta, jo iepriekš dzīvots mazā kopienā, kas pieskata. Komforta zona pazūd, tas jaunietim rada lielu stresu, skaidro Zeps.
Ja pašaprūpes prasmes bērns iegūst bērnībā, viņam būs vieglāk adaptēties patstāvīgai dzīvei.
Vecākiem ir bažas par bērnu dzīvi kopmītnēs, bet viņiem ir jārespektē bērna vēlme būt patstāvīgam, dzīvojot kopmītnēs, ļaujot viņam pašam pieņemt lēmumus un organizēt savu ikdienas dzīvi.
Kopmītnēm ir daudz pozitīvu aspektu, tā ir vieta, kur jaunietis var pieaugt; ja būs nepieciešamais atbalsts no vecākiem un atbalsta personām, tad dzīvi kopmītnēs var ievirzīt pozitīvās sliedēs.
Jaunieši nevēlas atklāt kopmītnēs notiekošo vecākiem, jo viņus biedē potenciālais sods un pārmetumi no vecākiem.
Vecākam sarunā ar jaunieti jāsaglabā miers, daudz jāklausās, ko jaunietis stāsta, nevajadzētu pārlieku asi reaģēt uz stāstīto, jo tad jaunietis var turpmāk nestāstīt par notiekošo, pauž sociālais pedagogs.