Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Sarunā par agresiju Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” piedalās Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas direktore Žanete Tauriņa, kognitīvi biheiviorālā psiholoģe Gunita Kleinberga, mamma Ieva Beikarte.
Agresivitāte ir uzvedība, kas saistīta ar rīcību. Agresija ir pēdējais punkts, kā izpaužas nepatīkamas emocijas, tā var liecināt par uzmanības deficītu.
Kā pamanīt, ka bērna dzīvē kaut kas nav kārtībā? To rāda bērna ķermeņa valoda – ķermenis, sejas izteiksme, bērna acis, balss tonis, izteiktie vārdi.
Ja bērns ir cietis no vardarbības, tad vecākiem jāsaka bērnam, ka viņu dzird, viņam tic. Nepieciešams skaidrot, ka citu sliktā izturēšanās nav bērna vaina. Jāizvērtē, ko konkrētajā situācijā var darīt ģimenē, ko skolā, kādu palīdzību saņemt no citiem. Nevajadzētu censties bērnam skaidrot varmākas rīcības iemeslus, cietušajam bērnam par to nav jāzina.
Agresija ir realitāte, ar ko nākas saskarties. Bērnā ir kādas problēmas, visbiežāk emocionālas, kuras tas nespēj risināt, tad bērns ņem palīgā agresiju. No agresijas nav pasargāts neviens bērns.
Kā agresijas iemeslu jāmin sociālo prasmju trūkums. Sociālās prasmes jāmāca jau no trīs gadu vecuma. Jau no mazotnes bērnam ir jāzina, kur vērsties pēc palīdzības, ja tāda nepieciešama.
Agresiju nevar mazināt uzreiz, tas ir ilgtermiņa process. Šajā procesā jāpiedalās visām konfliktā iesaistītajām pusēm, tikai tā var risināt problēmu.
Kā runāt ar agresīvu pusaudzi? Vispirms noskaidro pret ko ir cietsirdība – citādo, atšķirīgo, dažādo mantisko stāvokli. Palīdzēt var tikai un vienīgi sarunas. Bieži skolēnu vecāki nestāsta skolā, ka bērnam ir bijušas problēmas ar agresiju. Ja stāstītu, būtu vieglāk pamanīt.
Skolās un klasēs ienāk bērni ar problēmām, kuras “atnes” no mājas. Skolā agresijas apturēšanā daudz atkarīgs no skolas pedagogiem un atbalsta komandas, jo visās skolās agresija notiek.
Apkārt esošie pieaugušie ir ļoti vienaldzīgi. Novērots, ka sabiedriskās vietās neiejaucas agresīvos notikumos. Bieži pastāv viedoklis “es neiejaukšos, jo neko jau nevar izdarīt”.
Jaunībā iegūtu uzvedības modeli cilvēki turpina pielietot savā dzīvē. Tāpēc bieži pieaugušie neiesaistās konfliktu risināšanā, jo viņi nav mācīti to darīt. Nav zināšanu. Sabiedrībai pietrūkst kvalitatīvas informācijas par agresiju. Bieži agresija ir ģimenē, pieaugušie ir agresīvi vadot auto, veikalā pie kases un citās publiskās vietās. Bērni to novēro.
