Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Kāpēc bērns runā rupjus vārdus?
Mazs bērns lieliski zina vai nojauš – kas atļauts, kas nav, kas pieņemams, kas normu pārkāpums. Nav bērnam jānosauc katrs vārds, lai tas saprastu, ko drīkst, ko nedrīkst teikt sabiedrībā. Kādi ir sabiedrības uzstādījumi, to bērns mācās nepastarpināti katru dienu, esot sabiedrībā, plus saņem ģimenes vai pedagogu akcentējumus.
Maziem bērniem ir periods, kad ļoti gribas runāt par kakām un čurām, dzimumorgāniem, darbībām, kuras neapspriež publiski un bērns zina, ka to neapspriež publiski, ka tas ir pieņemto normu pārkāpums. Bieži novērojama aina – bērns runā to, ko zina, ka nevajadzētu, acis apkārt zibsnīdams un gaidīdams pieaugušo reakciju.
Tā bērns pārbauda robežas, gaidot pieaugušo reakciju. Labas zāles ir pieaugušo vienaldzība, ja tas nelīdz vai atkārtojas, tad nepieciešamas tūlītējas pārrunas. Pārrunām jābūt nekavējoties, jo vēlākā laikā bērns aizmirsīs šo situāciju un pārrunas vairs nebūs tik efektīvas.
Trīs dēlu tēvs Arvils nebeidza priecāties, ka ir izdota bilžu grāmata mazajiem “Par kurmīti, kas gribēja zināt, kurš viņam ir uztaisījis uz galvas”, tā katram no bērniem bijusi kādā periodā ļoti mīļa, mazie kopā ar brāļiem vai vecākiem varēja lasīt un runāt par kakām.
Psiholoģe Dace Vaišļa vecākiem iesaka situācijās, kad mazi bērni nevietā runā rupjus vārdus, pavisam mierīgi norādīt – “tas ir slikts vārds” vai “mēs tā nesakām”.
Vēlāk – pusaudžu vecumā – svarīga ir identificēšanās ar grupu. Būt savējam, pieņemtam, tas pusaudzim ir daudz svarīgāk, nekā ievērot sabiedrības un vecāku norādes.
Iespējams, ka tie trīs pusaudži, kuri lielveikala ejā skaļi un bravūrīgi sarunājas, katrā teikumā iepīdami kādu pavisam “smagu” vārdu – tā, lai nevienam no draugiem nerodas šaubas – te runā par sevi pārliecināts jaunietis, kurš ir gatavs pārkāpt visas normas un būt savējais, mājās neko tādu nedara un nav dzirdējis kādu no ģimenes to darām.
Pusaudzim ir ļoti svarīgi, lai viņu pieņem savējie, uzvedoties tā, kā sagaida grupa, ir garantija, ka viņš tajā tiks pieņemts, skaidro psiholoģe Inese Putniece.
Rupjību runāšana ir pusaudža bravūra, rādot, ka viņš spēj pārkāpt sabiedrībā pieņemto, tātad
pusaudzis lieliski apzinās, ka rupjību runāšana ir neētiska, aizvainojoša, sabiedrības neakceptēta darbība.
Bērni skolā rupji un aizvainojoši lamājas
Lamāšanās ir agresijas izpausme. Pusaudžu savstarpējā lamāšanās ir signāls, ka ir pāridarījums, aizkaitinājums – kāda dziļāka sāpe, ko mēģina atrisināt lamājoties.
Pusaudzis to dara, zinot, ka rupji vārdi var aizvainot un pazemot.
Cilvēki ir dažādi – impulsīvāki vai mierīgāki. Protams, audzināšanai ir nozīme tajā, kā bērns risina konfliktus – viens metas kauties, cits aizvaino ar rupju lamāšanos.
Protams, psiholoģe saka, ka ir iespējams – bērns audzis vidē, kur “lamāšanās kā stacijas fūrmanim” ir ikdienas leksika, arī tā ir iespējams, bet, kritiskās, apdraudošās situācijās sevi aizsargājot, pie lamāšanās var ķerties arī tie bērni, kuru ikdienas leksikā rupji vārdi netiek lietoti.
Jāatceras, ka personības brieduma laiks ir ap 30 gadiem, nevar prasīt, lai pusaudzis konfliktus risinātu ļoti apdomīgi, pauž Inese Putniece. Emocionāli jūtīgs pusaudzis var kļūt par izstumto, konflikta situācijā lamāšanās var būt viens no konflikta risināšanas veidiem.
Tādā situācijā ļoti svarīgs ir vecāku atbalsts – lai pieaugušie saprastu konflikta cēloni un risinātu to –
vispirms ar savu bērnu, tad ar visiem konfliktā iesaistītajiem, ar klases audzinātāju, mobinga gadījumā iesaistot atbildīgās personas vai sliktākā gadījumā pat mainot skolu.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta otrā daļa noteic, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.*
Šī likuma 1. pantā skaidrots, ka emocionāla vardarbība ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai).
Mūsu ģimenē tā nerunā
Jau pieminētajā gadījumā par pusaudžiem lielveikalā, visticamāk, viņu vecāki teiks – “no kurienes viņam šī leksika”, “mēs mājās tā nerunājam!”. Un tā noteikti ir patiesība, tiešām, ģimenē ikdienā nerunā rupjus vārdus, bet tas nenozīmē, ka bērns tos nezina.
Vecākiem ar bērniem jābūt ļoti ciešām un uzticības pilnām attiecībām, lai vecāki varētu bērnu labāk saprast, lai bērns uzticētos. Uzticības pilnas attiecības ir atslēgvārds, dažreiz vecāki, vēloties pasargāt savus bērnus, audzina ļoti kontrolējoši.
Kontrolējošas un puritāniskas audzināšanas metodes nedod labus rezultātus.
“Vecāki mēdz būt nekritiski, siltumnīcas apstākļi noved pie pretējā, “ pauž psiholoģe.
Pedagogs un ģimenes terapeits Jespers Jūls** brīdina vecākus no pārlieku lielas bērnu aprūpes un kontroles, jo tad, ja bērni pakļaujas vecāku nepieciešamībai kontrolēt, “šī iemesla dēļ viņiem nav iespējas apgūt sev nepieciešamās dzīvošanas prasmes un sociālo kompetenci.”
Bieži vecāki nepazīst bērna reakcijas dažādās situācijās, tai skaitā konfliktu risināšanu ar rupju lamāšanos.
Svarīgi ir nevis rupju vārdu zināšana vai nezināšana, bet reakcija un emociju izpausme agresīvā vai bērnu apdraudošā situācijā.
Izrādās, lamājušies ir arī senatnē, jo latviešu tautas ticējums māca: “Ja no lamāšanās grib atkratīties, tad jāsaka: "Sūds tev uz mēles!"” /P. Š., Rīga. K. Jansons, Plāņi./
*Bērnu tiesību aizsardzības likums.
**Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem”, Zvaigzne ABC, 2018.
Raksta pirmpublikācija 2019. gada 3. aprīlī.
