Ģimeņu dienu ideja pieder Rasai Jansonei, kura šobrīd Minsteres Latviešu centrā atrodas studiju praksē. Vaicāta, kā radusies ideja latviešu ģimeņu saietu rīkot tieši Minsterē, viņa labprāt atklāj: "Pati esmu uzaugusi ļoti daudzās nometnēs, kuras rīkoja mans tētis.
Šādās ģimeņu nometnēs dzīvojos vēl tad, kad biju mazs, rāpojošs bērniņš. Tā bija mana bērnība!
Tāpēc, kad "Erasmus +" programmas ietvaros ietvaros atbraucu uz Minsteri, skatījos uz šiem burvīgajiem skolasbērniem un nodomāju – arī viņiem šāds ģimeņu saiets būtu lieliska iespēja draudzēties, kopā ar mammām un tētiem pabūt latviskajā vidē, turklāt ļoti skaistā vēsturiskajā ēkā – Minsteres Latviešu centrā.”
Jansone stāsta, ka bērniem, kuriem jau desmit, divpadsmit gadu, šajās Ģimenes dienās vislabāk paticis tas, ka var palikt pa nakti, savukārt vecākiem pie sirds gājusi diskusija par latviešu valodas apguves un saglabāšanas problēmām un izaicinājumiem Vācijas latviešu diasporā. Diskusijas vadītāja bija Laura Ritenberga-Kindere, kura ir Ventspils Augstskolas doktorantūras studente un savas disertācijas ietvaros pēta latviešu valodas attīstību Vācijas latviešu diasporā, koncentrējoties uz bērnu un jauniešu valodas attīstību un īpatnībām.
"Pati dzirdēju, kā, ietekmējušies no diskusijas, vairāki vecāki dzirdēto salīdzināja ar pieredzi savās ģimenēs un diskutēja, kā labāk ar bērnu runāt latviski. Par to man liels gandarījums,” stāsta Jansone un pasmaida, ka 14. aprīļa vakars aizritējis īpaši jautri – ar burvīgiem dančiem, dziedāšanu un desu cepšanu.
"Viena meitenīte pat savai mammai prasīja, vai esot klāt Jāņu nakts, ka dancojam? Smejot atbildējām viņai, ka Jāņu nakts var būt katra nakts!”
Jansone pauž cerību, ka šāda tradīcija turpināsies, un uz to cer arī sastaptā Zušu ģimene, kas uz Minsteres Latviešu centru cenšas atbraukt, cik bieži vien var – lai satiktos ar latviešiem, lai bērni dzirdētu un saprastu latviešu valodu.
Mazajiem Zušu ģimenes pārstāvjiem visvairāk patikusi sveču liešana, bet vecāki atzīst – katrā nodarbībā bijis kas jauks. "Patika, ka cilvēki te jutās atvērti un brīvi – latviešiem jau parasti grūti atraisīties,” saka Zušu ģimenes mamma Amanda. Bet ģimenes tētim šķitis uzteicami, ka daudzās situācijās bijis iespējams plānus mainīt: "Te nebija kā pēc dzelžaina saraksta – ka viss noteikti jāizdara.”
Amanda šajās dienās pirmo reizi mācījusies spēlēt kokli. "Kokle jau visu laiku mēģina atnākt pie mums uz māju! Uzdāvinātas grāmatas, notis, spriedām, ka beidzot instruments jānopērk. Spēlēšu, lai ieinteresētu mazos bērnus.”
Vai lielie un mazie Zuši uz ģimeņu nometni brauks arī nākamreiz, šaubu nav: atbildes vietā atskan līksmi sajūsmas spiedzieni.
