Kaspara tētis saka: "Ja manam bērnam kaut ko vajag un neizdodas vienā veidā, es atradīšu citu un izdarīšu sava dēla labā visu iespējamo un neiespējamo."
"Dod pieci 2021"
Sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem.
Pateicoties šādai uzņēmībai, Kaspars nav mūžīgās mājsēdes piemērs, jo vecāku neatlaidība aizveda viņus uz klīniku Vācijā, kur veiktas vairākas operācijas šai jomā daudz pieredzējušu mediķu rokās, un ar ļoti precīzas, smalkas, tieši viņa vajadzībām līdz milimetriem pielāgotas ortozes palīdzību Kaspars ir guvis iespēju staigāt. Šodien, kad sākas ikgadējais labdarības maratons "Dod pieci!", saruna ar Kaspara Dombrovska ģimeni par viņu cīņām, uzvarām un gūto pieredzi.
„Ja nebūtu aizbraukuši uz Vāciju, viņš jau atrastos invalīda krēslā. Par staigāšanu varētu aizmirst pilnībā. Vācu dakteri un viņu precīzās protēzes ir saglabājušas viņam staigāšanu,” sarunas laikā atzīst Kaspara tētis Artūrs.
Lai Kaspars varētu staigāt, svarīga bijusi vecāku neatlaidība un līdzcilvēku atbalsts, jo Kaspara ārstēšanās izdevumus Vācijā tikai daļēji sedz Latvijas valsts. Atlikušie nepieciešamie līdzekļi, lai zēns varētu staigāt, rasti ar ziedotāju vēlību.
Kad vecāki uzzinājuši par dēla veselības problēmām, vispirms palīdzību meklējuši pie Latvijas ārstiem. Mamma Līga atklāj, ka par labu speciālistiem Vācijā izvēlējušies, jo Latvijā katrs ārsts piedāvājis savu un ļoti atšķirīgu risinājumu. Tāpat Latvijā neviens līdz galam nav varējis piedāvāt skaidru ārstēšanas kursu.
Jā, tas ir dārgi, daudzi nav ticējuši, ka ģimenei izdosies, bet ar „Ziedod.lv” palīdzību un daļēju valsts atbalstu tiek galā.
Ortoprotēzei ir liela nozīme, bet tētis arī neslēpj, ka daudz atkarīgs no Kaspara paša un no tā, lai viņš pareizi staigātu. Kasparam ir pat sertifikāts par izturību, jo daudz arī izcietis bez anestēzijas.
Reizi pusgadā – tagad, kopš ģimenē ir māsa Zanda, – jau tikai kopā ar tēti Kaspars dodas uz Vācijas klīniku atrādīties speciālistiem, bet, protams, Kaspars arī aug un jau ir vajadzīga cita ortoze.
Katra maksā tagad jau 8000, valsts līdzfinansējums gadā ir 2500 eiro, pārējo palīdz „Ziedot.lv.” Paši to nevar atļauties.
Tētis neslēpj, ka ir stingrs un prasa Kasparam staigāt taisni, bet saprot arī, kāpēc dēls slinko un grib paklibot savu reizi. Viņš pieredzējis vairākas operācijas, protams, rehabilitācijas kursus, tāpat, kārtojot dokumentus, bieži ir jāvadā puika līdzi. Viņam ir arī apnicis.
Tētis uzteic Nacionālā veselības dienesta palīdzību, bet neslēpj, ka saistībā ar nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi vai iegādi kaut kas valsts līmenī būtu jāmaina. Tāpat arī vides pieejamība būtu vēl jāuzlabo. Kasparam tikai neilgu laiku vajadzējis izmantot ratiņkrēslu, un tas nav radījis pārāk lielas problēmas, tētis Artūrs uzskata, ka tiem, kam ikdienā jāpārvietojas, ir problēmas.
Viņš arī vērtē sabiedrības attieksmi: Vācijā cilvēki iet garām un uzsmaida, ja tētis ved bērnu ratiņkrēslā, Latvijā parkā atskatās, pat norāda ar pirkstu un vēl sačukstas.
Kaspara vecāki ir gandarīti, ka viņu dēls varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
„Staigāt varēs, ar mašīnu braukt varēs. Ar riteni arī varēs braukt, jo ir iespējams pielikt regulējamu pedāli. Ierobežojums ir tikai sportā. Visā pārējā – dzīvos pilnvērtīgu dzīvi,” stāsta tētis Artūrs.
Skolā sporta stundās Kaspars arī piedalās, dara, ko var.
Līga un Artūrs neslēpj, ka rūpes par dēlu prasa daudz gan no vecākiem, gan arī puikas paša.
„Kamēr man būs spēks, stāvēšu blakus un skatīšos,” atzīst tētis, un, protams, darīs visu, lai atbalstītu un palīdzētu.