Pieredze rada zināšanas
Līdz ar bērna valodas attīstību tajā parādās aizvien vairāk dzīvnieku, arī putnu, augu, koku nosaukumu. Ja tos neizdodas sastapt vaigu vaigā, ejot dabā, ir vērts ne tikai faunu un floru izzināt grāmatās, bet arī skatīt klātienē vismaz muzejā. Viens svarīgs iemesls – muzeju ekspozīcijas nereti ļauj izprast konkrētās sugas īpatņa reālos izmērus dabā, kas grāmatu lappusēs, plakātos vai rotaļu figūriņās bieži vien nav uzskatāmi uztveramas. Proporcionalitāte ļauj vērot sugu mijiedarbību, salīdzināt tās savstarpēji un, iespējams, būtiskākais – putni un dzīvnieki, kuri ir proporcionāli savos augumos un izmēros, ļauj precīzāk iegaumēt to tēlus mazo pētnieku prātos.
Šāda iespēja – skatīt ne tikai Latvijas dabai raksturīgo dzīvnieku pasauli, bet arī plašu putnu kolekciju – ir pasaku siluetu atgādinošās, 1901. gadā kā medību pils būvētās Jaunmoku pils Meža muzejā. Neliela telpa, bet piesātināta ar aktīvas līdzdarbošanās iespējām kā maziem, tā lieliem, atjaunotā veidolā durvis apmeklētājiem vēra pirms diviem gadiem. Ekspozīcija ar Latvijas putniem un dzīvniekiem (precīzāk – to izbāzeņiem) ir papildināta ar plašu informācijas klāstu un apbrīnojamām fotogrāfijām dabā, ko iespējams lapot mazos, skārienjūtīgos ekrānos. Tiesa, pilnam priekam mazliet pietrūka droša un stabila bērnu pakāpiena, uz kura apstāties augumā īsākajiem apmeklētājiem, lai tie paši varētu nesteidzīgi izzināt sagatavoto informāciju.
Lasāmā un skatāmā informācijas daļa papildināta ar skaņu – tas mazajiem apmeklētājiem, kuri burtus vēl paši neliek kopā, bija iecienītākā: klausīties mežacūkas rukšķēšanu, lapsas riešanu vai rubeņa rubināšanu. Apbrīnojami ātri bērni iegaumē ne tikai redzēto, bet arī dzirdēto, pat ja tas ir no cilvēka ierastās runas atšķirīgā skanējumā. Ja izbāztos eksponātus aizskart nevar, tad noglaudīt lūsi vai papaijāt bebru kā sajūtu izzinošās rotaļās ir iespējams, aptaustot kažoku paraudziņus (starp citu, liels pārsteigums bija bebra sausā kažoka maigums). Turpat iespēja katram no meža dzīvniekiem piemeklēt arī piemērotākās pēdas telpiskos to atlējumos.
Cienu to, ko pazīstu
Mežs nav mežs, ja tur nav koku. Daļa ekspozīcijas ir piepildīta ar dažādu sugu koku stumbriem, kurus papildina izzinoša kartīšu spēle, liekot meklēt telpā atbildes uz jautājumiem, turklāt sākot no lapu formām līdz pat koka simboliskajai nozīmei folklorā. Tāpat vairākos līmeņos skārienjūtīgā ekrānā, atpazīstot vizuāli, iespējams pārbaudīt savas zināšanas par meža veltēm – ogām, sēnēm, arī augiem, nosakot, ko varam likt savā meža viesa groziņā, bet no kā jāsargās. Lielākie gudrinieki var pārbaudīt savas zināšanas par enerģijas apmaiņas procesiem dabā, sakārtojot tos kustināmā infografikā, bet mazākie var piepildīt un iztukšot pie sienas piestiprinātu groziņu ar meža veltēm.
Līdzās uzskatāmam vizuālam stāstam lielformāta plakātā par putnēna šķilšanās norisi mazie muzeja apmeklētāji paši var iejusties putnu mājā. Te no valkāšanai nederīga tekstila kopīgi ar muzeja apmeklētājiem tapusi un turpina kuplot lielizmēra ligzda, kurā katrs pats var ievīt arī savu pavedienu, pašķirstīt tematiskas grāmatas vai iztaustīt rotaļkastē atrodamos čiekurus, kastaņus un citus dabas priekus.
Kamēr bērni cāļojas putna ligzdā, vecākiem saistoša var būt otra ekspozīcijas daļa, kas saistīta ar meža kopšanas un apsaimniekošanas stāstiem, vienkopus ļaujot apskatīt gan darbarīkus un ziņas par meža tehniku pērnā gadsimta sākumā, gan dokumentāras liecības, gan arī medību piederumus. Kad ekspozīcija izpētīta, laba izvingrošanās ir kāpiens uz pils tornīti, kur pa ceļam var apskatīt arī zīmējumus ar medību suņiem.
Izprast uzbūvi
Savukārt tiem, kuri grib ne tikai noglaudīt maigos dzīvnieku kažociņus un izpētīt elegantos putnu spalvu rakstus, Jelgavā ir atrodama neparasta vieta – Osteoloģijas (anatomijas nozares, kas pētī kaulus) muzejs. Tas mīt Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes paspārnē un ar saviem vairāk nekā 200 eksponātiem veido Baltijā lielāko dzīvnieku skeletu modeļu krājumu. (Tiesa, šis muzejs ikdienā ir slēgts, taču ar izzinošu gida stāstījumu ver durvis tiem, kas mazākās vai lielākās grupās piesaka savu vizīti iepriekš.)
Te var izpētīt ne tikai mežacūkas, zirga, kurmja, čūskas, roņa un vārnas skeletu, bet ieraudzīt pat kaimanu krokodila vai mērkaķa galvu, pie Skultes izskalotā vaļa skriemeli, bēdīgu galu piedzīvojušo ziloņa un nīlzirga galvaskausu, un pat senāko datēto atradumu – taura galvaskausu ar ragiem. Eksponātu ceļi uz muzeju ir atšķirīgi: medības, zooloģiskais dārzs, dabā kritušais dzīvnieks, mājdzīvnieks vai kāda cita dzīvnieka īpašnieka novēlējums muzejam izpētes darbiem. Skeletu modeļi kā smalkas, pienbaltas mežģīnes ļauj izprast dzīvnieku uzbūvi, tās anatomiskās īpatnības un to daudzveidību.
Arī te uzskatāmi redzami dzīvnieku un putnu mērogi, arī kaulu izmēram vai smalkumam signalizējot par dzīvnieka uzbūves parametriem un eksistenci dabā. Teju zīda diegā izšūtais sikspārņa skeleta modelis iepretim brūnā lāča smagnējumam labi ataino dabas daudzveidību vienuviet. Osteoloģijas muzejs ir arī laba iedvesmas vieta pirmajiem soļiem dzīvnieku skicēšanā, jo tieši kaulu anatomiskā izkārtojuma izzināšana var veiksmīgi pilnveidot jauno mākslinieku darbus.
Zaļais padoms!
Meklē tur, kur līdz šim neesi ielūkojies. Pirms doties uz kādu no iepriekšminētajām vietām, ir vērts papētīt savas apkaimes mazāk zināmās vietas. Iespējams, tuvumā negaidot atklāsies kāda vieta, kur izzināt meža pasauli smalkāk un niansētāk.
